«Bet viņš ir tik liels,» Saksona protestēja. «Viņa dūres ir divreiz tik lielas kā jūsējās.»
«Tas nekā nenozīmē. Svarīgi ir tas, kas slēpjas aiz šīm dūrēm. Viņš būtu drāzies uz priekšu kā saniknots vērsis. Ja es nevarētu viņu tūlīt notriekt zemē, man nebūtu jādara nekas cits, kā viņš tikai jāatvaira no sevis, jānogurdina un jānogaida. Tad viņš pēkšņi eksplodētu — gluži izjuktu, ziniet; viņa sirds, elpošana, nekas nav kārtībā, un es būtu dabūjis viņu tur, kur to vēlos redzēt. Un galvenais ir tas, ka arī viņš pats to zina.»
«Jūs esat vienīgais bokseris, ko pazīstu,» Saksona, brīdi klusējusi, teica.
«Es tas vairs neesmu,» viņš steidzīgi iebilda. «Bokss man vēl kaut ko iemācīja — atmest to. Tas neatmaksājas. Cilvēks trenējas un kļūst gluži kā zīds — līdz kļūst īsts zīds, viņa āda un ari viss cits, un varētu domāt, ka viņš dzīvos simts gadu. Bet tad viņš kādā jaukā dienā iekāpj ringā un sastop tur kādu sīkstu puisi, tikpat labu kā viņš pats — divdesmit raundi — un šais divdesmit raundos viņš ieliek visu savu zīdu un aizmet gadu savas dzīves. Jā, dažreiz pat piecus gadus vai pat pusi savas dzīves var zaudēt vienā šādā reizē; gadās, ka ziedo arī visu dzīvi vienā vakarā. Es esmu viņus vērojis. Esmu redzējis puišus, stiprus un spēcīgus kā vēršus, bet tie nomira no diloņa vai nieru kaites, pirms vēl bija apkārt gads. Nu, un kas tur par labumu? Ar naudu nevar aizvietot to, ko tur zaudē. Tādē], lūk, atteicos no tā un nolēmu palikt par važoni. Ieguvu savu zīdu un esmu nodomājis to paturēt, un tas ir viss.»
«Bet tai vajag būt jaukai izjūtai — justies pārākam par citiem vīriem,» viņa maigi teica un arī pati lepojās ar viņa spēku un krietnumu.
«Tā tas ir,» viņš vaļsirdīgi teica. «Esmu priecīgs, ka piedalījos šai rotaļā — un priecājos arī tagad, kad no tās atteicos. Jā, jā, esmu daudz ko iemācījies, iemācījos turēt acis vaļā un paturēt skaidru galvu. O, esmu apveltīts no dabas ar negantu raksturu. Dažreiz baidos pats par sevi. Ir bijuši gadījumi, kad neesmu savaldījies, un tad tikai bijis tracis. Bet boksā iemācījos sevi valdīt un nedarīt to, kas vēlāk rūgti jānožēlo.»
«Bet jūs taču esat miermīlīgākais un apvaldītākais vīrietis, kādu jebkad esmu pazinusi,» viņa pārtrauca.
«Neticiet tam. Novērojiet mani un dažreiz piedzīvosit, ka nespēju savaldīties un pats nemaz neapzinos, ko daru. O, esmu tīrais velns, kad reiz esmu sācis.»
Teiktais lika saprast, ka viņš nedomā pārtraukt saistību ar viņu, un tas Saksonai lika izjust laimes trīsas.
«Sakiet,» viņš teica, kad tie bija jau tuvu Saksonas mājai, «ko jūs darīsit nākošo svētdien?»
«Nekā. Neesmu vēl nekā nolēmusi.»
«Jauki. Kā būtu, ja mēs ratos dotos izbraukumā kalnos?»
Saksona tūlīt neatbildēja, bet vienu acumirkli tai atņēma elpu atcere par pēdējo izbraukumu; viņas bailes, lēciens no ratiem, jūdzēm garais ceļš, ko tā klupdama krizdama bija gājusi melnajā tumsā viegliem apaviem kājās, kurus šķautņainie akmeņi pie katra soļa grieza kā ar nažiem. Bet tad meiteni kā silts prieka vilnis caurstrāvoja doma, ka vīrs, kas te iet tar blakus, nav tāds.
«Man patīk zirgi,» viņa teica. «Tie man patīk gandrīz labāk nekā dejot, bet es par tiem nekā nezinu. Manam tēvam bija liels bērs karazirgs. Viņš bija kavalērijas kapteinis, ziniet. Nekad viņu neesmu redzējusi, bet nezinu, kādēļ to vienmēr iedomājos zirga mugurā, ar zobenu pie sāniem un siksnu ap vidu. Manam brālim Džordžam ir viņa zobens, bet Toms — tas ir mans otrs brālis, pie kā es dzīvoju — saka, ka zobens piederot man, jo tas nebijis Džor- dža tēvs. Redziet, viņi ir mani pusbrāļi. Esmu vienīgais bērns mātes otrajā laulībā. Tās bija viņas īstās laulības — gribēju teikt, mīlas laulības.»
Saksona pēkšņi apklusa. Viņa bija samulsusi pati par savām pļāpām; un tomēr bija tik kārdinoši pastāstīt šim jaunajam cilvēkam par sevi, jo viņai šķita, ka šīs atmiņas ir liela daļa no viņas pašas.
«Turpiniet vien, pastāstiet man vēl kaut ko,» Bilijs mudināja. «Man tīk klausīties par bijušām dienām un cilvēkiem. Arī mani piederīgie izdzīvojuši visu to, un man gandrīz šķiet, ka toreiz bija labāka pasaule, nekā tā, kurā tagad dzīvojam. Viss bija vienkāršāks un dabīgāks, es gan īsti nezinu, kā to visu izteikt. Bet man tas viss liekas apmēram tā: es dzīvi vairs nesaprotu. Ir arodsavienības un darba devēju sabiedrības, streiki un darba trūkums, un viss cits. Senajās dienās tādu lietu nebija. Tad visi bija zemnieki, medīja paši sev, visiem bija diezgan ko ēst, un viņi rūpējās par veciem cilvēkiem. Bet tagad ir īsts sajukums, ko es nespēju saprast. Varbūt esmu muļķis, nezinu. Bet vienalga, turpiniet un pastāstiet man vēl kaut ko par savu māti.»
«Jā, redziet, kad viņa vēl bija jauna meitene, viņa un kapteinis Brauns iemīlēja viens otru. Toreiz viņš bija kareivis, tas bija pirms kara. Karam sākoties, viņu tūlīt nosūtīja uz austrumiem, bet viņa tai laikā kopa savu slimo māsu Lauru. Un tad pienāca ziņa, ka viņš kritis kaujā pie Silohas. Viņa apprecējās ar cilvēku, kas to bija ilgus gadus mīlējis. Viņš kā zēns bija atradies tai pašā ratu karavānā, kur mana māte, kad tie šķērsoja prēriju. Bet viņa to nemīlēja. Un tad pienāca ziņa, ka mans tēvs nebūt nav kaujā kritis. Tas viņu ļoti skumdināja, bet dzīvi tai neizjauca. Viņa bija laba māte, laba sieva un tā tālāk, bet vienmēr skumja, kaut gan vienmēr mīļa un laipna, un man šķiet, ka viņai bijusi vissaldākā balss pasaulē.»
«Jā, viņa droši vien bijusi lieliska,» Bilijs piebilda.
«Mans tēvs nebija precējies. Viņš nevarēja to aizmirst, nebija pārstājis viņu mīlēt. Man mājās ir mīlas dzejolis, ko viņa tam veltījusi. Tas ir brīnišķs un skan kā mūzika. Labi, pagāja ilgs ilgs laiks, un viņas vīrs nomira, un tad viņa un mans tēvs apprecējās, tās bija viņu mīlas laulības. Viņi apprecējās 1882. gadā, un viņa toreiz nebija vairs jauna.»