Pie vārtiem stāvot, viņa tam vēl daudz stāstīja, un Saksona vēlāk sev mēģināja iegalvot, ka Bilija labvakara skūpsts ildzis drusku vairāk nekā parasti.
«Vai deviņos varētu?» viņš jautāja pāri žogam. «Par brokastīm vai ko tamlīdzīgu nerūpējieties. To visu es pagādāšu. Tikai esiet gatava pulksten deviņos.»
Svētdienas rītā Saksona jau laikus bija gatava. Viņai atgriežoties virtuvē, kad tā jau otrreiz bija raudzījušies pa logu, vai nebrauc Bilijs, Sāra sāka savu kārtējo uzbrukumu.
«Kauns un grēks skatīties, ka daži cilvēki var atjauties valkāt zīda zeķes,» viņa iesāka. «Paskaties uz mani, es raujos dien' un nakti melnās miesās un nekad nedabūju zīda zeķes — kurpes arī ne, vismaz trīs pārus uz reizi ne. Bet Dievs vēl ir debesīs, un zināmi cilvēki piedzīvos lielus pārsteigumus, kad pastardienā saņems algu pēc nopelniem.»
Toms tikmēr smēķēja savu pīpi, un tam uz ceļiem sēdēja viņa jaunākā atvase; viņš skatījās uz māsu un zīmīgi mirkšķināja acis, ka Sārai atkal kaut kas «lēcies». Saksona pa to laiku pina vienai no meitenēm matos lentu. Sāra smagi soļoja pa virtuvi, mazgāja un nokopa brokastu traukus. Ievaidēdamās viņa atlieca nogurušo muguru un pablenza ļaunu skatienu uz Saksonu.
«Tev nav nekā ko teikt, vai ne? Un kādēļ? Tādēļ, ka vēl neesi zaudējusi visu kaunu — skriet ar bokseri. O, es jau dzirdēju, ka tu saejies ar Bilu Robertsu. Nekas, jauks puisis. Bet pagaidi, lai Cārlijs Longs viņu dabū savos nagos, tad tu redzēsi.»
«O, es nezinu,» Toms metās starpā. «Bils Robertss ir jauks zēns, tā man stāstīts.»
Saksona smaidīja, viņa smaidīja, jo zināja labāk, un Sāra, redzot viņu smaidām, kļuva pavisam nikna.
«Kādēļ tu neprecies ar Cārliju Longu? Viņš ir gluži traks pēc tevis un pie tam nemaz nav dzērājs.»
«Man gan rādās, ka viņš dzer tik, cik viņam patīk — pat vairāk, nekā drīkstētu dzert.»
«Jā, to viņš dara,» viņas brālis apstiprināja, «un es zinu, ka mājās viņam vienmēr stāv muca ar alu.»
«Un to tu laikam viņam esi palīdzējis izdzert,» Sāra šņāca.
«Varbūt esmu to darījis,» Toms teica un noslaucīja ar delnas virspusi muti.
«Bet to viņš var sev atļauties, turēt mājās mucu ar alu, ja viņam tas patīk,» Sāra bruņojās jaunam kara gājienam, un tas šoreiz bija vērsts arī pret viņas vīru. «Viņš apmaksā savus čekus un pelna daudz naudas, vairāk nekā dažs labs cits.»
«Jā, un viņam nav jārūpējas par sievu un bērniem,» Toms teica.
«Un viņam arī nav jāmaksā mūžīgie atvilkumi par labu visādām savienībām.»
«Nu jā,» Toms labsirdīgi teica. «Viņam būtu nolādēti maz ko strādāt, vai nu savā darbnīcā, vai kurā katrā citā Oklendas fabrikā, ja viņš nebūtu labās attiecībās ar kalēju arodsavienību. Tu, Sāra, maz ko saproti no darba politikas. Arodsavienībām jāpastāv, ja negrib, lai strādnieki nosprāgtu badā.»
«O, protams, ka ne,» Sāra teica. «Es nekā nesaprotu. Es esmu bez smadzenēm. Es esmu muļķe, un to tu saki, lai bērni dzird.» Viņa nikni apsviedās pret vecāko dēlēnu, kas nobijies gribēja aizlavīties projām. «Vilij, tava māte ir muļķe. Vai tu saproti? Tavs tēvs saka, ka viņa ir muļķe — saka to skaidriem vārdiem man un tev taisni acīs. Viņa gluži vienkārši ir muļķe. Citu reizi viņš teiks, ka tā ir traka, un ievietos viņu trako namā. Un kā tev tas patiktu, Vilij? Kā tev patiktu redzēt savu māti trako kreklā, iesprostotu kamerā, kur neiespīd neviens vienīgs saules stariņš un kur cilvēkus sit kā nēģerus pirms kara, Vilij, sit un grūž kā īstu melno nēģeri? Tāds, lūk, Vilij, ir tavs tēvs. Padomā, Vilij — tavu māti, kas tevi dzemdējusi, iegrūst trako namā, kur visapkārt kliedz un bļauj mēnessērdzīgie un līdz nāvei sasistie, kas …»
Viņa nepārtraukti turpināja runāt un tēloja drūmās ainās savu nākotni, kas tai draudēja vīra dēļ, bet mazais zēns tikmēr, lūpām trīsot un neskaidru baiļu izjūtu mākts, sāka klusu raudāt. Saksona īsu brīdi zaudēja spēju savaldīties.
«Dieva dēļ, vai mēs patiešām nevaram atrasties kaut piecas minūtes visi kopā un nestrīdēties?»
Sāra pārtrauca tēlot trako nama briesmas un pievērsās vīra māsai.
«Kas te strīdas? Vai es nedrīkstu pat muti ieplest, kad jūs tūlīt abi klūpat man virsū?»
Saksona rezignēti paraustīja plecus, un Sāra atkal devās uzbrukumā vīram.
«Ja tev māsa daudz mīļāka par sievu, kādēļ tu precēji mani, kas tev dzemdējusi bērnus, vergo tev, pūlas tavā labā un tevis dēļ aplauž darbā nagus; pateicību par to es nesaņemu, nē, mani bērnu priekšā izlamā, saka, ka es esot traka, un saka to tiem taisni acīs. Un ko tu manā labā vispār esi darījis? Tas, lūk, ir tas, ko labprāt gribētu zināt — ko labu tu esi darījis man, kas gatavo tev ēdienu, mazgā tavas smirdošās drēbes, lāpa tavas zeķes un cauras naktis sēž pie tavu bērnu gultām, kad tie ir slimi. Skaties! Vai gribi redzēt?»
Viņa pastiepa savu resno, sapampušo kāju izvalkātā un ārkārtīgi lielā kurpē, kuras nespodrinātā sausā āda bija saplaisājusi un grumbuļaina.
«Skaties! Es saku: skaties! Tās ir vienīgās kurpes, kas man ir. Man. Tavai sievai. Vai tev nav kauna? Kur ir mani trīs pāri kurpju? Paskaties, kādas manas zeķes!»
Balss tai aprāvās, viņa atkrita pie galda krēslā un ar dusmu un sarūgtinājuma izteiksmi sejā stingi blenza savā priekšā. Piecēlusies atkal kājās, viņa stīva kā koks automātiskām kustībām ielēja sev tasē auksto kafiju un tikpat stīvi atkal atsēdās. It kā kafija tai būtu par karstu, viņa ielēja tauko nenosakāmās kvalitātes šķidrumu apakštasē un atkal ar tukšu stingu skatienu, nekā neredzot, raudzījās savā priekšā; krūtis tai cilājās īsos, aprautos elpas vilcienos.