«Nu, nu, Sāra, esi nu mierīga,» Toms mierinādams nedroši teica.
Lēni un neizsakāmi uzmanīgi, it kā veselas valsts liktenis atkarātos no tā, kā viņa to izdarīs, Sāra nolika savu apakštasi uz galda. Tikpat lēni un gausi viņa pacēla labo roku un plati atvēzējusies zvēla pārsteigtajam Tomam pa vaigu. Un gandrīz tai pašā acumirklī viņa sāka kliegt mežonīgā histērijā, kliedza spalgi, monotoni un aizsmakušā balsī, atsēdās uz grīdas, šūpojās uz priekšu un atpakaļ, iegrima bēdu un izmisuma bezdibenī.
Vilija klusās raudas kļuva skaļākas, un abas meitenes jaunajām, tikko iesietajām lentām matos piebalsoja brālim. Toms bija izbijies, bālu seju, kaut gan sasistais vaigs dega kā ugunī; Saksona labprāt būtu piegājusi tam klāt un aplikusi viņam ap kaklu rokas, bet neiedrošinājās to darīt. Viņš noliecās pār savu sievu.
«Sāra, tu nejūties labi. Ļauj man tevi noguldīt gultā, un par visu citu es parūpēšos.»
«Neskaries man klāt, neskaries man klāt!» viņa kliedza un grūda to no sevis projām.
«Ņem bērnus un ej laukā, Tom, pastaigājies vai dari ko citu, bet gādā, lai bērni tiek no šejienes projām,» Saksona teica. Viņa jutās gluži slima, bija bāla un visa trīsēja. «Ej, Tom, lūdzu, lūdzu. Te tava cepure. Es viņu uzmanīšu. Es zinu, kas jādara.»
Palikusi viena, Saksona sāka steidzīgi strādāt, un, salīdzinot ar trakojošo histēriķi, kas valstījās uz grīdas, viņa izlikās ļoti mierīga, lai gan patiesībā tāda nemaz nebija. Briesmīgākais bija tas, ka lielo traci varēja dzirdēt arī ārpus plānajām mājeles sienām; Saksona zināja, ka viss, kas še notiek, dzirdams blakus mājās un arī otrpus ielas. Viņa baidījās, ka pa šo laiku varētu ierasties Bilijs. Bez tam viņa bija arī ļoti sašutusi un jutās stipri apvainota. Katrs nervs viņā trīsēja, bet, savaldījusi savu satraukumu, Saksona viegli un mierinādama glāstīja brāļa sievas galvu un pieri. Apskaujot ar vienu roku viņas plecus, ar otru glāstot viņas galvu, Saksona panāca to, ka briesmīgie spalgie kliedzieni pamazām apklusa. Pēc īsa brīža Sāra jau gulēja gultā un smagi elsoja. Uz pieres un acīm tai bija uzklāts mitrs dvielis pret mokošajām galvas sāpēm, kā viņa un Sāra klusībā apzīmēja notikušo lēkmi, jo tas skanēja labāk nekā histērija.
Kad drīz pēc tam uz ielas atskanēja ratu troksnis, Saksona jau bija tiktāl nomierinājusi Sāru, ka varēja klusu aizzagties līdz virtuves durvīm un pamāt Tomam. Viņš sēdēja virtuvē, izskatījās izmisis un norūpējies.
«Viss kārtībā,» viņa teica. «Bilijs Robertss ir klāt, un nu man jāiet. Ej iekšā un pasēdi kādu brīdi viņai blakus. Varbūt viņa aizmigs. Bet nekaitini viņu. Lai viss notiek pēc viņas prāta. Ja viņa ļauj, ņem un paturi kādu laiciņu viņas roku, vismaz pamēģini. Bet galvenais, izliecies, it kā tā būtu nepieciešama un pati par sevi saprotama lieta, ka jāsaslapina dvielis un par jaunu jāuzliek viņai uz galvas.»
Toms pēc dabas bija laipns un mierīgs cilvēks; bet, kā daudziem rietumu cilvēkiem, viņam nebija viegli izrādīt savas jūtas. Viņš pamāja, pagriezās uz durvīm, bet tad vilcinādamies apstājās. Skatiens, kā viņš raudzījās uz Saksonu, atgādināja suņa skatienu. Tas bija aizkustinoši pateicīgs un pilns dzijas brāļa mīlas. Viņa to saprata, un sirds tai tiecās brālim pretim.
«Ir labi — viss kārtībā,» viņa ātri iesaucās.
Toms purināja galvu.
«Nē, nav labi. Tas ir kauns, briesmīgs kauns, lūk, kas tas ir.» Viņš paraustīja plecus. «O, par sevi es nedomāju. Bet tevis dēļ. Tev vēl visa dzīve priekšā, mazo māšelīt. Jaunība un viss cits paies ātri. Bet ir nejēdzīgi tā iesākt brīvo dienu. Papūlies visu to labi ātri aizmirst, ej pie sava drauga un lai tev labi klājas.»
Atvēris durvis un turēdams roku uz durvju roktura, viņš, sejai raustoties, teica: «Nolādēts! Padomā tikai! Bija laiks, kad arī es un Sāra devāmies izbraukumos. Un man rādās, ka arī viņai bija trīs pāri kurpju. Vai tu to vari saprast?»
Ienākusi savā istabiņā, Saksona ātri saģērbās un vienu mirkli uzkāpa uz krēsla, lai mazajā sienas spogulī uzmestu kritisku skatienu saviem gatavi pirktajiem linu audekla svārkiem. Kā svārkus, tā jaciņu viņa bija pati pielāgojusi savam augumam un, nošujot divkāršās vīles, dabūjusi «tailormade» fasonu. Redzētais viņu apmierināja. Viņa prata novērtēt smalkās potītes virspus brūno kurpju izgriezums, tāpat arī slaido kāju stingri spēcīgos, bet tomēr maigos ikrus, kas tik skaisti izskatījās plānajās flora zeķēs. Ātri nolēkusi no krēsla, viņa uzlika baltu matroža cepurīti, kuras lenta bija vienā krāsā ar kleitas jostu. Viņa steidzīgi paberza bālos vaigus, lai atgrieztos krāsa, ko no tiem bija padzinuši Sāra, un mirkli vēlāk jau bija uzvilkusi savus brūnos cimdus. Kādā svētdienas laikraksta pielikumā viņa bija lasījusi, ka labākā sabiedrībā nemēdz cimdus apvilkt ejot, bet tas jāizdara vēl mājās esot.
Noteikti saņēmusies viņa izgāja caur dzīvojamo istabu, pagāja garām Sāras guļamistabas durvīm, no kurienes cauri plānajām sienām bija dzirdamas dziļas nopūtas un apspiestas elsas, un viņai laimējās paturēt vaigos sārto krāsu un acīs starojošo mirdzu. Un Bilijam nebija ne jausmas, ka šis jaunais starojošais radījums, kas tik vieglā gaitā tipināja pa kāpnēm lejup, tikko izcīnījis smagu cīņu ar histēriju un neprātu.
Bet arī Saksonu, iznākot spožajā saules gaismā, gandrīz apžilbināja Bilija blondais skaistums. Viņa vaigi, maigi kā meitenei, bija viegli pietvīkuši. Acu zilums šķita vēl zilāks un arī dziļāks nekā parasti, un arī cirtainie gaišie mati vizēja saulē spožāk nekā citas reizes. Nekad viņa nebija to redzējusi tik karaliski jaunu. Kad viņš, Saksonu sveicinādams, pasmaidīja un starp viņa sārtajām lūpām mierīgi pavīdēja apžilbinošais zobu baltums, viņa atkal izjuta, ka te ir solītais miers un atpūta. Pēc brāļa sievas histēriskajiem kliedzieniem viņai bija divkārši tīkams Bilija līdzsvarotais miers, un Saksona klusībā smaidīja par «briesmīgo temperamentu», par ko viņš tai bija stāstījis.