Viņa arī agrāk bija devusies pastaigas braucienos, bet vienmēr vienjūgā, ar nonīkušu un vāju kleperi, smagos un netīros ratos, kādus tos mēdz izīrēt, jo tie ir stiprāki un izturīgāki. Bet tagad šeit stāvēja divi zirgi, galvas iecirtuši un nemierīgi raustīdami laužņus, un katra spalviņa uz viņu spīdošajām bērajām mugurām liecināja, ka tie vēl nekad visā savā īsajā mūžā nav izīrēti. Starp tiem bija neiedomājami tieva dīsele, viss aizjūgs bija skaists un smalks kā no diegu pavedieniem gatavots. Tur sēdēja Bilijs, un viņai šķita, ka viņš tur iederas pēc visiem elementāriem likumiem, likās, ka Bilijs ir daļa no šā skaistā veselā un kā zeme no debesīm atšķiras no citiem, kas bija aicinājuši viņu vizināties. Bilijs turēja grožus vienā rokā un valdīja jaunos nervozos dzīvniekus ar gribas spēku un maigumu, kas izpaudās viņa klusajā, mierīgi noteiktajā balsī, tos mierinot un apsaucot.
Bet nebija laika kavēties. Ar sievietes ātro un apķērīgo skatienu Saksona paspēja ievērot ne vien ziņkārīgos ielas bērnus, bet arī pieaugušo sejas, kas bija redzamas kā vaļējās durvīs un logos, tā arī aiz nolaistiem logu priekškariem. Ar brīvo roku Bilijs pacēla ratu ādas segu un palīdzēja tai novietoties sev blakus. Ērtais mīkstais ādas sēdeklis ar augsto atzveltni sagādāja tai neizsakāmu labsajūtu. Bet vēl lielāku un dziļāku labsajūtu izraisīja viņā vīrietis, kas tai sēdēja blakus, viņa tuvums, viņa ķermenis.
«Kā jums tie patīk?» viņš jautāja, satverot abām rokām grožus un ar lūpām pamudinot zirgus, kas tūlīt ar joni metās uz priekšu. Tas viss Saksonai bija jauns un neparasts. «Tie pieder manam šefam, ziniet. Tādus nevar īrēt. Viņš dažreiz man ļauj ar tiem izbraukt, lai zirgi dabūtu izkustēties. Ja tos regulāri katru dienu neizbrauc, tad tie vairs nav valdāmi. Paraugieties uz Karali, skatieties, kā iet! Tas ir stils, ko? Tas tik ir stils! Un tas ir Princis. Kas par zirgu! Tas prasa sevišķi stingru roku un laužņus, citādi nav valdāms. — Ā! Vai tu? — Vai jūs redzējāt, Sakson? Tie tik ir zirgi! Tie tik ir zirgi!»
Viņiem aiz muguras atskanēja bērnu apbrīna saucieni, un Saksona, dziļi un atviegloti nopūzdamās, priecīgi nodomāja, ka nu beidzot sākusies viņas laimīgā diena.
«Es nekā nesaprotu no zirgiem,» Saksona teica. «Nekad neesmu sēdējusi zirga mugurā, un ja esmu kādreiz izbraukusi, tad tikai vienjūgā, un zirgs tad vienmēr kliboja vai bija cita kāda nelaime. Bet es no zirgiem nebaidos. Es tos taisni mīlu. Man šķiet, ka tas man iedzimts.»
Bilijs uzmeta viņai apbrīna un sajūsmas pilnu skatienu.
«Tas, lūk, ir tas,» viņš teica. «Tas man pie sievietēm patīk — drosme. Dažas no tām meitenēm, kas man agrāk braukušas līdzi — varat man ticēt, viņas mani pataisīja gluži slimu. O, tās nav manā dabā. Nervozē, trīs, kliedz un bļauj. Man tā vien likās, ka viņas nebrauc man līdzi zirgu dēļ, bet drīzāk manis dēļ. Bet man patīk drosmīga meitene, kas mīl zirgus. Jūs, Sakson, esat krietna meitene, tas ir skaidrs. Ar jums varu runāt brīvi un vaļsirdīgi. Pārējās visas mani padara slimu. Kļūstu mēms kā zivs. Nekā viņas nesaprot un visu laiku tikai nepārtraukti baidās — man šķiet, ka jūs mani saprotat?»
«Es domāju, ka tas cilvēkam dots piedzimstot,» viņa atbildēja. «Varbūt man zirgi tik mīļi tādēļ, ka pastāvīgi domāju par savu tēvu un viņa salno kara zirgu. Bet lai nu kā, zirgus es mīlu. Kad biju maza meitene, es vienmēr zīmēju zirgus. Māte mani vēl pamudināja to darīt. Man ir vesela burtnīca ar tādiem zīmējumiem. Vai zināt, Bilij, es dažreiz sapņoju, ka man pašai pieder zirgs, savs zirgs. Un bieži jo bieži redzu sapnī, ka jāju vai braucu ar to.»
«Vēlāk, kad tie nomierināsies, došu jums drusku pabraukt. Tagad tie pārāk stipri velk. — Uzlieciet rokas uz grožiem, tūlīt aiz manējām — ciešāk, turiet ciešāk. Nu, vai manāt? Protams! Un pie tam tas, ko jūs sajūtat, vēl nebūt nav viss spēks. Es neuzdrošinos atlaist grožus, jo jūs esat viegla kā pūciņa.»
Viņas acis staroja, kad tā sajuta, ar kādu spēku skaistie ugunīgie dzīvnieki velk grožus; un arī Bilijs staroja, raugoties uz viņu un daloties viņas prieka izjūtā.
«Kur gan der sieviete, ja tā nevar iet soli solī ar vīrieti?» viņš sajūsmināts iesaucās.
«Cilvēkiem ar vienādu gaumi un uzskatiem ir labi būt kopā,» viņa atsaucās un tikko spēja valdīt prieka trīsas, redzot, cik labi viņi visās lietās saprotas.
«Vai zināt, ko jums teikšu, Sakson; es esmu daudzas reizes cīnījies ringā, sevi netaupot un ļaujot apstrādāt savu ādu par prieku bandai, kas smirdēja pēc viskija un tabakas un man neizsakāmi riebās. Un šie vīri, kas nespētu panest ne krietna belziena pa žokļiem vai vēdera dobumu, viņi kliedza urrā un brēca pēc asinīm. Pēc asinīm, vai jūs saprotat? Asinis, bet pašiem tiem dzīslās asinis nerit. Goda vārds, es tagad būtu ar mieru cīnīties viena vienīga skatītāja dēļ — piemēram, jūsu — vai cita kāda, kas man patiktu. Uz to es būtu lepns. Bet riebīgais tukšgal- vainais pūlis ar trusīša smadzenēm un šakāļa ādu, tas man uzgavilē un sauc pēc asinīm! Nē! Vai jūs varat man pārmest, ka esmu atstājis šo netīro darbu? Dieva vārds, es drīzāk būtu ar mieru cīnīties, ja skatītājos būtu veci klibi darba zirgi, derīgi varbūt tikai vēl gulašam, nekā tā riebīgā banda, kam dzīslās nerit nekas cits kā vienīgi ūdens.»
«Es… es nezināju, ka bokss ir tāds,» viņa stostījās un, atlaidusi grožus, atslīga pret sēdekļa atzveltni.
«Ne pati cīņa, bet skatītāji ir tādi,» viņš ātri paskaidroja. «Protams, jaunu spēcīgu puisi nevar sabojāt tas, ka viņš boksējas un viņam kādreiz krietni sadauza ādu. Bet tie ir bļāvēji, kas man riebjas. Mani apvaino viņu laipnība, uzslavas un viss cits, ko viņi man saka. Vai jūs to saprotat? Tas mani mulsina. Padomājiet — viskija žūpas, kas neiedrošinās piesieties pat slimam kaķim un kas nav vērti, lai kārtīgam vīram paturētu svārkus — iedomājieties tādu skatu, kad viņi, mani apsveicot un uzmudinot kliedz urrā — man — man!»