«Ha, ha! Kā viņš jums tagad patīk? Vai nav īsts velns?»
Kāds liels buldogs, kas šķērsoja ielu, bija piezadzies tik tuvu, ka Princis, par spīti stingri savilktajiem grožiem, lieca galvu un, zobus atņirdzis, mēģināja to satvert.
«Tas arī ir cīnītājs, mūsu mīļais Princis. Un viņš to nedara tādēļ, ka tur kāds nelga viņam uzgavilē un viņu mudina. Viņš to dara tādēļ, ka tas stājas viņam ceja. Ta tam arī jābūt. Tas ir dabiski. Bet šie sporta idioti, Dieva vārds, Sakson …»
Braucot pa ielām, kur norisa svētdienas rīta dzīvā satiksme, viņa uzmanība bija pilnīgi pievērsta zirgiem, un Saksona redzēja, ka viņš parāva tos spēcīgā rāvienā sāņus, lai izvairītos no sadursmes ar nelieliem ratiem, ko vadīja divi mazi zēni. Meitenei šķita, it kā viņai atklātos jaunekļa dvēseles dziļumi, ka viņa redzētu izpaužamies viņa intensīvo spēku, redzētu iedzirkstamies viņa snaudošo varmācību, pavīdam tumšas neizpētītas joslas, tālas un saltas kā zvaigznes, redzētu plēsīgu vilka mežonību un ērzeļa niknumu, tik nesamierināmu un nepielūdzamu kā nāves eņģeli, ugunīgu un dzīves spara pilnu jaunību, ko neietekmē ne laiks, ne telpa.
Tā viņa tur sēdēja, apburta un sajūsmināta, bet viņas sievišķīgās ilgas tikmēr pārsvieda šiem bezdibeņiem saprašanās tiltus, un viņa bija gatava tam ziedoties un mīlēt viņu ar visu savu būtni. «Mīļais, mīļais!» gavilēja viņas dvēsele.
«Dieva vārds, Sakson,» viņš atkal turpināja pārtraukto sarunu. «Bija mirkļi, kad es viņus nīdu, vēlējos pārlēkt pāri virvēm un sasist viņus visus smalkās druskās, ievilkt viņus aiz matiem ringā un parādīt, ko nozīmē cīnīties. Kā, piemēram, tai vakarā ar Biliju Merfiju. Bilijs Merfijs! — nezinu, vai viņu pazīstat. Tas ir mans draugs. Krietns un godīgs puisis, reti tāds vispār bijis ringā. Bilijs Merfijs un es esam skolas biedri. Esam kopā auguši un arvien bijuši labi draugi. Viņa cīņa bija arī mana cīņa. Manas bēdas bija viņa bēdas. Abi kļuvām bokseri. Mums vajadzēja abiem cīnīties. Ne jau pirmoreiz. Divas reizes bijām cīnījušies neizšķirti. Vienu reizi uzvarēja viņš, vienu reizi es. Tai vajadzēja būt mūsu piektajai cīņai, bija jācīnās diviem vīriem, kas viens otru mīlēja. Viņš ir trīs gadus vecāks par mani. Viņam ir sieva un divi vai trīs mazi bērni. Viņš ir mans draugs. Saprotat?
Esmu desmit mārciņu smagāks nekā viņš, bet smagā svara cīnītājiem tas nav tik svarīgi. Laika un distances ziņā esmu pārāks, bet viņš ir veiklāks un ātrāks. Es nekad neesmu bijis tik veikls kā viņš. Es pazīstu viņa sitienus, un viņš pazīst manus. Un mums ir cieņa un respekts vienam pret otru. Mēs cīnāmies vienādi. Divreiz neizšķirti un katram viena uzvara. Dieva vārds, man nebija ne jausmas, kurš no mums uzvarēs.
Bet tagad pastāstīšu par ciņu — bet vai jūs to varēsit panest?»
«Jā, jā,» viņa iesaucās. «Es labprāt klausīšos. Jūs esat
brīnišķs.»
Viņš saņēma šo uzslavu, paskatoties viņai cieši un atklāti acīs, nekas cits neliecināja, ka tā viņu priecinātu.
«Mēs sākām — gājām sešus raundus — septiņus raundus — astoņus raundus; visu laiku bijām vienādi. Es biju ievērojis viņa uzbrukuma sitienu sparu, apstrādāju to ar savu kreiso, atvairot viņa belzienu ar mazu zemo sitienu, bet viņš man tā iezvēla pa zodu, ka ausis sāka rūkt. Un visu to mēs darījām, būdami labi draugi. Visas zīmes rādīja, ka cīņa beigsies neizšķirti. Divdesmit raundi ir augstākais, ziniet.
Bet tad viņam nelaimējās. Mēs tobrīd taisni bijām saķērušies cīņai, pirmoreiz tai vakarā, un viņš tēmēja īsu sitienu manam žoklim — ar kreiso — tas ir īsts iemidzināšanas līdzeklis, ja izdodas iezvelt. Es saliecos, bet tomēr ne pietiekoši ātri. Un viņš man iezveļ, bums, pa galvu. Dieva vārds, Sakson, es toreiz redzēju zvaigznītes dejojam. Bet sāpēt nesāpēja, un tas arī nekā nenozīmēja, jo bija skarta vieta te augšā, kur kakls biezs. Un te, lūk, viņam nelaimējās; viņš satrieca pie mana cietā pakauša savu slimo īkšķi, tas viņam tāds vārgulis jau no tiem laikiem, kad vēl kā mazi puikas kāvāmies smiltīs. Tā es to nebiju domājis. Riebīgs paņēmiens — ļaut cīņā savam pretiniekam sasist slimo pirkstu pret savu galvu. Bet ne starp draugiem. Es to Bilijam Merfijam nespētu izdarīt arī ne par miljonu dolāru. Tas bija tikai gadījums, tādēļ ka esmu tik gauss, tādēļ ka pēc savas dabas esmu gauss.
Vai tas sāp? Tiešām, Sakson, to tikai tad var saprast, ja kāds pats izcietis, kad atveras kāda veca brūce, vai sasit vecu ievainotu vietu. Ko Bilijs Merfijs citu varēja darīt, kā uzdot? Viņš bija pagalam; viņam bija vairs tikai viena roka, ar ko cīnīties. Viņš to zina, es zinu, tiesnesis zina, bet cits neviens. Viņš turpina kustināt savu nabaga slimo roku, it kā viss būtu labākā kārtībā. Bet tā tas nav. Tas tā sāp, it kā grieztu ar nažiem. Viņš ne reizi neiedrošinās tā īsti dūrēt ar kreiso. Bet sāpēt tomēr sāp. Vai nu dūrē, vai ne, sāpēt sāp. Un katrs niecīgākais belziens, vai nu es to atvairu, vai ne, jo zinu, ka tajā neslēpjas spēks, katrs tāds belziens ar īkšķi skar viņu tieši sirdī un ir ļaunāks nekā tūkstoš punu un tūkstoš «nokautu».
Viņam jācīnās pavisam uzmanīgi, un mēs boksējamies tikai vairs pa jokam; es vismīļāk novilktu cimdus un uzliktu viņa slimajam pirkstam aukstu kompresi, lai tas nesāktu milzt. Bet nē. Mums jācīnās, jo skatītāji taču samaksājuši ieejas maksu, lai redzētu asinis, un tās taču ir asinis, ko viņi grib redzēt. Tie nav cilvēki. Tie ir plēsīgi vilki.
Es biju gluži apjucis. Biju zaudējis galvu un tiešām nezināju ko darīt. Cīnījos tikai šķietami, bet šie idioti sāka brēkt. «Kādēļ tu nesit?» viņi auro. «Tā ir krāpšana! Krāpšana! Sāciet taču skūpstīties! Vai tā ir tava sirdsmīļā, Bil Roberts?» Un daudz vēl tādu traku lietu.