«Cīnies!» tiesnesis klusu un nikni saka man. «Cīnies, citādi es tevi diskvalificēšu — tevi. Tu esi tas, ko es domāju.» To viņš saka man un pie tam aizskar manu plecu, kļūdīties nav iespējams.
Tas nav skaisti. Nav arī pareizi. Kā jūs domājat, kādēļ mēs cīnāmies? Simts spožu dolāru dēļ. Iedomājieties! Un mūsu pienākums bija darīt labāko, ko varējām, lai otru nosistu zemē, jo šie velni bija uz mums derējuši. Tā bija mana pēdējā cīņa. Es biju beidzis. Nekad vairs, nekad vairs!
«Padodies,» es saku Bilijam Merfijam. «Dieva dēļ, Bil, padodies.» Bet viņš man klusu atsaka: «Es nevaru, Bil, un to tu it labi zini.»
Tiesnesis mūs izšķir, un skatītāji atkal auro un bļauj.
«Sit viņu, nolādēts, Bil Roberts, nobeidz viņu,» tiesnesis man saka, bet es viņu sūtu pie velna. Atkal mēs abi ar Biliju Merfiju saķeramies, bet neviens no mums nesit. Bilijs sagrūž savu slimo īkšķi, un es redzu, ka viņa seja saviebjas lielās sāpēs. Vai tas ir sports? Bilijs ir ļoti drosmīgs. Bet skatīties acīs drosmīgam vīram, kad viņš jau gluži slims no sāpēm — mīlēt viņu un lasīt viņa acīs, ka viņš mīl arī tevi, un sagādāt viņam vēl ciešanas — vai tas ir sports? Es to nespēju redzēt. Bet publika bija derējusi uz mums. Mēs nekā tiem nenozīmējām. Mēs bijām sevi pārdevuši par piecsimt spožiem dolāriem, un mums bija jāpadodas.
Sakson, goda vārds, bija tādi brīži, kad biju gatavs lēkt pāri virvei un sist kā pats velns tos, kas kliedza pēc asinīm, lai rādītu viņiem, ko īsti nozīmē asinis.
«Dieva dēļ, Bil, nobeidz mani,» teica Bilijs, kad nākošo reizi saķērāmies, un pie tam draudzīgi skatījās man acīs, kad tiesnesis mūs beidzot izšķīra.
Un šie velni un vilki auro: «Krāpšana! Krāpšana! Krāpšana!» Nepārtraukti.
Labi. Es to izdarīju. Tā bija vienīgā izeja. Es to darīju. Man to vajadzēja darīt. Viņš atvēzējās ar savu kreiso, es noliecos, un viņa dūrē neskarot pārskrien man pār plecu. Mana labā ir viņam pie žokļa. Viņš pazīst šo triku. Tūkstoškārt viņš mani tā piemuļķojis, saņemot belzienu ar plecu, bet šoreiz viņš tā nedara.
Apzināti viņš saņem triecienu. Blaukš! Dūre skar žokli. Viņš ir gatavs tai pašā mirklī, nokrīt uz sāniem un paliek mierīgi un nekustīgi guļot, galvu uz leju; izskatās, it kā viņš būtu lauzis kaklu. To es darīju par simts spožiem dolāriem, lai uzjautrinātu veselu baru slaistu. Paņēmu Bilu uz rokām, aiznesu viņu kaktā un palīdzēju atdabūt pie samaņas. Jauki, viņi ir apmierināti. Viņi samaksājuši savu naudu un redzējuši asinis, redzējuši «nokautu». Un labāks, daudz labāks vīrs nekā viņi, vīrs, ko es mīlu, guļ te uz paklāja, guļ sadauzītu seju un gluži kā miris.»
Kādu brīdi viņš klusēja, skatījās taisni uz priekšu pāri zirgiem, un seja tam bija stingra un grīna. Tad viņš nopūtās, paskatījās uz Saksonu un pasmaidīja.
«Pēc tam neesmu vairs boksējies. Bilijs Merfijs mani tādēļ izsmēja. Viņš to vēl arvien piekopj — kā blakus nodarbošanos, zināt, jo viņam ir laba vieta. Bet šad un tad, kad vai nu jākrāso māja, jāmaksā ārsta rēķins, vai arī kāds no vecākiem bērniem grib divriteni, viņš kādā klubā par piecdesmit vai simts dolāriem iet ringā. Labprāt vēlētos, kaut jūs viņu kādreiz redzētu. īsts vīrs, to varu liecināt. Bet tai vakarā man bija šausmīgi smags prāts.»
Viņa seja atkal sadrūma, un Saksona notvēra sevi tai brīdī, kad neapzinoties gatavojās darīt to, ko sievietes, kas stāv augstāk par viņu uz sabiedriskās iekārtas kāpēm, dažreiz dara pilnīgi apzinīgi un atklāti. Impulsīvā kustībā viņa pastiepa roku, uzlika to viņa rokai, kas turēja grožus, ātri un cieši to saspieda un ļāva brīdi tur palikt. Viņas alga bija Bilija lūpu un acu smaids, un tad viņš pievērsa tai savu seju.
«Dīvaini!» viņš iesaucās. «Nekad vēl un ne ar vienu neesmu tā pļāpājis. Parasti mēdzu savas domas paturēt pie sevis. Nezinu kādēļ, bet man šķiet, ka mēs kļūsim labi draugi — jā, vai tas nav jocīgi? Un tādēļ es jums izstāstu, ko domāju. Dejot var katrs.»
Ceļš veda_ augšup, garām pilsētas valdes namam un Četrpadsmitās ielas debesskrāpjiem, pa Brodveju tālāk ārā uz kalniem. Pie kapsētas viņi nogriezās pa labi, devās pāri Pjemontas kalniem, cauri Blērparkam un iegrima Džekheja kanjona vēsajā zaļajā ielejā. Saksona nespēja savaldīt prieku, ko tai sagādāja ātrais brauciens.
«Cik tie skaisti,» viņa teica. «Nekad nebūtu sapņojusi, ka man kādreiz būs izdevība braukt ar šādiem zirgiem. Baidos, ka tūlīt pamodīšos, un tas būs bijis tikai skaists sapnis. Ziniet, es vienmēr sapņoju par zirgiem. Es nezin ko dotu, lai iegūtu tādu zirgu.»
«Jā, dīvaini, vai ne?» Bilijs atbildēja. «Man ari patīk zirgi tāpat kā jums. Mans šefs saka, ka es esot zirgu pazinējs. Un es zinu, ka viņš ir īstais ēzelis. Viņš nekā nejēdz no zirgiem. Un pie tam viņam ir divi simti smago darba zirgu bez abiem vieglajiem ratu zirgiem, un man nav neviena.»
«Jā, jā, tas jau ir tas joks,» Saksona smējās. «Man atkal patīk skaistas smalkas blūzes, un veselām dienām man tās jāgludina. Tas ir dīvaini, bet vai taisnīgi?»
Bilijs nikni grieza zobus.
«Kad iedomājos, kādā ceļā dažas sievietes iegūst šīs skaistās blūzes. Man paliek nelabi, kad domāju par to, ka jums tās jāgludina. Jūs zināt, Sakson, ko es domāju. Nav nozīmes šķiest vārdus. Jūs zināt. Es zinu. To katrs zina. Tā būtu nolādēti nejēdzīga pasaule, ja sievietes un vīrieši nevarētu par to savā starpā parunāt.» Viņš runāja it kā atvainodamies, bet reizē arī pārliecināts, ka tam taisnība. «Nekad neesmu ne ar vienu meiču par to runājis. Viņas tūlīt domātu, ka man ir kādas citas, blakus domas. Viņu bailes no šīm blakus domām var cilvēku padarīt gluži slimu. Bet jūs no tām stipri atšķiraties. Ar jums var brīvi runāt. Jūs esat kā Bilijs Merfijs vai kāds cits vīrietis, ar ko var runāt.»