Viņa svētlaimīgi nopūtās un, pati nemaz neapzinoties, raudzījās uz viņu acīm, kur skaidri un dzidri mirdzēja mīla.
«Ar mani ir tas pats,» viņa teica. «Ar saviem paziņām es nekad neuzdrošinos par tādām lietām runāt, jo bīstos, ka viņi varētu to pārprast un izlietot ļaunā nolūkā. Kad esmu ar tiem kopā, man, vaļsirdīgi sakot, arvien licies, it kā mēs viens otram melotu, viltu un spēlētu komēdiju, it kā mēs atrastos masku ballē.» Viņa apklusa, kādu brīdi vilcinājās un tad turpināja maigā un klusā balsī. «Es neesmu staigājusi aizvērtām acīm. Es esmu redzējusi… un dzirdējusi. Man ir bijusi izdevība, un dažreiz esmu tik nogurusi no mūžīgās gludināšanas, ka būtu ar mieru visu darīt. Es būtu varējusi iegūt šīs skaistās blūzes — un arī visu citu, varbūt arī zirgu un ratus. Bija kāds bankas kasieris — precēts vīrs pie tam, kādēļ gan ne? Viņš gluži atklāti runāja ar mani. Mani neviens neņēma vērā, vai jūs saprotat? Es nebiju jauna meitene ar jaunas meitenes jūtām. Es nebiju nekas. Tas bija veikala darījums. Viņš…»
Viņas balss izgaisa skumjās, un klusumā, kas tagad iestājās, viņa dzirdēja Biliju griežam zobus.
«Jums nav tālāk jāstāsta,» viņš iesaucās. «Es to pazīstu. Tā ir netīra pasaule — riebīga, nejēdzīga pasaule. Es to nesaprotu. Pasaulē nav taisnības. Sievieti pērk un pārdod kā zirgu, pārdod ar labāko, kas viņā ir. Es nesaprotu šos vīriešus. Pēc maniem ieskatiem vīrietis piekrāpjas, slēdzot tādu darījumu. Kā, piemēram, mans šefs un viņa zirgi. Viņam ir arī sievietes. Arī jūs viņš varētu iegūt, tikai tādēļ vien, ka ir diezgan bagāts. Un jūs, Sakson, esat radīta skaistām smalkām blūzēm un citām tādām lietām. Bet, Dieva vārds, es to neciestu, ka jūs par to tādā kārtā maksātu. Tas būtu noziegums.»
Viņš pēkšņi apklusa un savilka grožus.
Krasā ceļa pagriezienā viņiem drāzās pretim auto. Bremzēm čīkstot, šoferis to apstādināja, un iekšā sēdētāju sejās bija lasāma rosme un interese, ieraugot abus jauniešus un vieglos ratus, kas aizsprostoja viņiem ceļu. Bilijs pacēla roku.
«Pabrauciet vairāk Uz malu,» viņš teica šoferim.
«Nē, nē, bērniņ,» šoferis atbildēja, lietpratēja skatienu vērodams ceļa drupano malu un dziļo gravu lejā.
«Nu, tad mēs pagaidīsim,» Bilijs laipni teica. «Es zinu satiksmes noteikumus. Šie dzīvnieki drusciņ baidās no automobiļiem. Ja jūs domājat, ka vēlos viņus te augšā uz kalna sabiedēt, tad ļoti maldāties.»
Auto pasažieri neapmierināti protestēja.
«Jums jau tādēļ tūlīt nav jābūt lielceļa laupītājam, ja esat zemnieka tūļa,» šoferis teica. «Mēs jūsu zirgiem nekā nedarīsim. Pagrieziet, lai tiekam garām. Ja ne …»
«Tas jums jādara, draugs,» skanēja Bilija atbilde. «Tā jūs ar savu padevīgo kalpu nedrīkstat runāt. Es jūsu sugas vīrus pazīstu, mans dēls. Taisieties, ka tiekat projām. Brauciet atmuguriski līdz pirmajai vietai, kas tik plata, lai pabrauktu jums garām.»
Pēc nervozas sarunas ar pasažieriem šoferis paklausīja, un mašīna, atmuguriski braucot, pazuda aiz ceļa līkuma.
«Tā banda,» pagriezies pret Saksonu, teica Bilijs. «Ja viņi var sev atļauties dažus galonus gazolīna un automašīnu, viņi domā, ka vienīgi tiem pieder ceļi, ko taisījuši jūsu un mani senči.»
«Vai lai mēs visu nakti te gaidām?» atskanēja šofera balss no ceļa līkuma. «Taisieties, ka tiekat garām. Ceļš brīvs.»
«Turiet muti,» Bilijs nicīgi teica. «Kad es nākšu, tad nākšu un, ja nebūs vietas diezgan, braukšu jums un jūsu cāļu kravai taisni pāri.»
Straujie, nemierīgie zirgi sajuta, ka groži atlaisti mazliet vaļīgāk, un, negaidot mudinājuma, ātri aiztrauca vieglos ratus kalnā. Nedroši un bailīgi tie pašāvās garām rūcošajai mašīnai.
«Kur mēs palikām,» Bilijs turpināja šķetināt pirmīt pārtraukto pavedienu, kad ceļš bija atkal brīvs. «Jā, pie mana šefa. Kādēļ viņam var būt divi simti zirgu, sievietes un viss cits, un man un jums nekā?»
«Jums ir jūsu zīds, Bilij,» viņa maigi teica.
«Un jums savs. Bet mēs to pārdodam citiem, kā veikalā pārdod drēbi, tik un tik daudz metru. Es domāju, ka jūs gluži labi saprotat, ko daži spodrgludinātavā nostrādātie gadi no jums prasīs. Un es pats! Es katru dienu pārdodu savu zīdu, ja strādāju. Paskatieties uz manu mazo pirkstiņu.» Viņš paņēma grožus vienā rokā, lai otra tam paliktu brīva, un pacēla to augšā, lai viņa labāk varētu redzēt. «Es to nevaru izstiept taisnu tā kā citus, un ar katru dienu kļūst ļaunāk. Tas nāk no braukšanas. Vai esat kādreiz redzējusi vecu važoņu rokas? Tās ir saliektas un sakropļotas kā putnu nagi.»
«Tais dienās, kad mūsu tēvi devās pāri prērijai, viss bija citādi,» Saksona atbildēja. «Arī viņiem bija saliekti pirksti, bet zirgi, rati un viss cits piederēja viņiem pašiem.»
«Protams. Viņi strādāja sev. Viņu pirksti salīka pašu darbā. Bet es saliecu savus pirkstus sava šefa dēļ. Vai jūs, Sakson, varat iedomāties, ka viņa rokas ir mīkstas kā sievietei, kas nekad nav strādājusi. Un tomēr staļļi un zirgi pieder viņam, kaut gan viņš savā mūžā vēl ne reizi nav strādājis godīgu darbu, bet man jāstrādā melnās miesās, lai nopelnītu sev drēbes un maizi. Viss ir ievirzījies nepareizās sliedēs. Un kas pie visa tā vainīgs? Lūk, to es labprat velētos zināt. Laiki mainījušies. Kas tos mainījis?»
«Dievs to nav darījis.»
«Nē, varat likt savu galvu ķīlā, ka viņš to nav darījis. Un tas ir otrs jautājums, kas man neliek miera. Kas beigu beigās ir Dievs? Ja viņš kārto visas lietas — un ja viņš to nedara, kādēļ tad viņš ir? — Kādēļ viņš ļauj tādiem vīriem, kā manam šefam un bankas kasierim, par ko jūs stāstījāt, kādēļ viņš ļauj, lai tiem pieder zirgi, sievietes, kādēļ viņš ļauj tiem pirkt krietnas jaunas meitenes, kas arī vēlētos būt laimīgas, labprāt būtu mīlējušas pašas savus vīrus un vēlējušās sev bērnus, kuru dēļ tām nebūtu jākaunas?»