Выбрать главу

Zirgi, kas bieži drīkstēja apstāties un no lielām pūlēm bija visi vienās putās, beidzot sasniedza stāvā Moragas kalna virsotni, no kurienes viens ceļš aizlocījās uz Kontra Kostas augstieni, otrs veda stāvus lejup uz saules gais­mas pielijušo zaļo Redvudas kanjonu.

«Nu sakiet, vai nav skaisti?» jautāja Bilijs un apvilka ar roku plašu loku, kas ietvēra koku pudurus, neredzama strauta čalas un bišu vasarīgo dūkoņu.

«Man te tā patīk,» Saksona sajūsmināta iesaucās. «Visu to redzot, rodas tieksme dzīvot uz laukiem, bet nekad vēl neesmu tur bijusi.»

«Es arī ne, Sakson.'Nekad vēl neesmu dzīvojis uz lau­kiem, visā savā mūžā vēl ne reizi, bet visi mani senči bi­juši zemnieki.»

«Toreiz vēl nebija pilsētu, visi dzīvoja uz laukiem.»

«Jums droši vien taisnība,» viņš pamāja ar galvu. «Vi­ņiem bija tur jādzīvo.»

Vieglajiem ratiem nebija bremzes, un Bilijam bija uz­manīgi jābrauc, lai novadītu pajūgu pa stāvo līču loču ceļu uz leju. Saksona atlaidās pret mīksto atzveltni un ne­izsakāmi tīksmā labsajūtā aizvēra acis.

«Kas ir?» Bilijs pēc kāda laiciņa norūpējies jautāja. «Vai nejūtaties labi?»

«Te ir tik skaisti, ka baidos skatīties,» viņa atbildēja. «Tas viss ir tik patiess, ka rada sāpes.»

«Patiess? — Nu, tas gan izklausās dīvaini.»

«Vai ne? Bet es to tā izjūtu. Tas ir patiess. Mājas, ielas un viss cits pilsētā nav patiess. Bet tas te ir. Es nezinu, kā tas ir. Bet tas vienkārši tā ir.»

«Tik tiešām, man tagad šķiet, ka jums taisnība,» viņš iesaucās. «Tagad, kad jūs to sakāt, arī es to redzu. Te nav ne sporta, ne streiku, ne krāpšanas, ne melu. Koki stāv dabīgi, stingri' un tīri kā jauni zēni pirmā laikā ringā, pirms vēl nav iemācījušies krāpt un ziedot sporta velnam un visai nolādēti sapuvušajai burvībai. Jā, te viss ir pa­tiess. Tiešām, Sakson, jūs protat redzēt.» Viņš gandrīz bi­jīgi apklusa un vēroja viņu tik maigu skatienu, ka lika meitenei notrīsēt tīksmē. «Vai zināt, es vēlētos, kaut jūs mani kādreiz redzētu boksējamies. īstā cīņā, to jūs varētu novērtēt. Es būtu Joti lepns, ja jūs būtu skatītāja. Es uzva­rētu, man liekas, ja jūs skatītos un visu saprastu. Tā tik būtu cīņa, ticiet man. Un dīvaini, nekad vēl līdz šim neesmu vē­lējies, lai kāda sieviete mani redzētu cīnāmies. Viņas tikai kliedz, spiedz un nekā no visa tā nesaprot. Bet jūs sa­prastu. Skaidrs, gluži skaidrs, ka jūs saprastu.»

Drusku vēlāk, nonākot ielejā un braucot pa līdumiem, kur rīta saulē zeltaini mirdzēja zemnieku mājas un labī­bas lauki, Bilijs atkal pievērsās Saksonai.

«Sakiet, vai jūs bieži esat bijusi iemīlējusies? Pastāstiet man to. Nu, kā ir?»

Viņa purināja galvu.

«Es tikai domāju, ka esmu iemīlējusies — un pie tam ne bieži, tikai…»

«Daudzas reizes!» viņš iesaucās.

«Nekad nopietni,» viņa apgalvoja, klusībā priecādamās par viņa greizsirdību, ko Bilijs, pašam neapzinoties, izrā­dīja. «Nekad vēl neesmu nopietni iemīlējusies. Citādi jau būtu apprecējusies. Jo, redziet, es cita nekā nezinātu darīt, kā apprecēties ar to cilvēku, kuru mīlētu.»

«Bet ja viņš jūs nemīlētu?»

«Ak, es nezinu,» viņa smaidīja, un smaidam netrūka pašapziņas. «Man rādās, ka es viņu ietekmētu mani mīlēt!»

«Jā, es arī tā domāju,» viņš sajūsmināts iesaucās.

«Nelaime tikai tā,» viņa turpināja, «ka tie, kas mani mīlējuši, man bijuši vienaldzīgi. — O, skatieties!»

Pār ceļu pārskrēja trusītis, un viegls putekļu mākonītis līdzīgi dūmu grīstei iezīmēja ceļu, pa kuru tas bēga. Nā­košā ceļa līkumā, taisni zirgu galvu priekšā, gaisā uz- spurdza bars lauku irbju. Bilijs un Saksona skaļi iegavi­lējās priekā.

«Ak Dievs,» viņš teica, «es sākšu nožēlot, ka neesmu dzimis zemnieks. Mēs neesam radīti, lai dzīvotu pilsētās.»

«Mazākais tādi, kā mēs,» viņa vēl piebilda. Un pēc īsa brīža, dziļi nopūtusies, turpināja: «Viss te ir tik skaists. Tas būtu kā sapnis — dzīvot visu mūžu šeit. Dažreiz es vēlos, kaut būtu indiāniete.»

Bilijs vairākas reizes gribēja ko teikt, bet vienmēr ap­rāvās, beidzot tomēr neizturēja. «Bet šie puiši, kas bija jū­sos iemīlējušies, par tiem jūs man neesat nekā stāstījusi.»

«Vai vēlaties to zināt?» viņa jautāja. «Tam nav nekā­das nozīmes.»

«Protams, ka gribu zināt. Sāciet. Šaujiet vaļā.»

«Labi. Pirmais bija Als Stenlijs …»

«Kas viņš tāds bija?» Bilijs valdonīgi jautāja.

«Profesionāls kāršu spēlmanis.»

Bilija seja pēkšņi sadrūma, un viņa redzēja, ka jaunekļa skatienā, ko tas viņai uzmeta, pavīdēja šaubas.

«Jā, tas ir taisnība,» viņa smējās. «Es toreiz biju asto­ņus gadus veca. Jūs redzat, es sāku no paša gala. Tas bija pēc manas mātes nāves, kad Kadijs mani pieņēma pie sevis. Viņam bija viesnīca un dzertuve. Tas bija Los- andželosā, gluži maza viesnīciņa, kuru apmeklēja dzelz­ceļa strādnieki un tamlīdzīgi ļaudis. Un man rādās, ka Als Stenlijs pārtika no viņu algas. Viņš bija ļoti skaists, apbrīnojami mierīgs un brīnišķi maigu balsi. Viņam bija arī visskaistākās acis un mīkstas baltas rokas. Vēl ta­gad redzu tās savu acu priekšā. Dažreiz pēcpusdienās viņš ar mani rotaļājās, deva saldumus un nelielas dāva­nas. Parasti viņš lielāko dienas daļu nogulēja. Toreiz es nezināju, kādēļ. Man likās, ka viņš ir apburtais princis. Un tad viņu dzertuvē nogalināja. Bet pirms tam viņš vēl paspēja nogalināt to vīru, kas viņam deva nāvīgo trie­cienu. Tā, lūk, beidzās mans pirmais mīlas piedzīvojums.