Nākošais bija pēc tam, kad atstāju patversmi, toreiz man jau bija trīspadsmit gadu, un es dzīvoju kopā ar savu brāli — no tā laika mēs arvien dzīvojam kopā. Tas bija kāds puika, kas izvadāja maizi. Es gandrīz katru ritu, ejot uz skolu, satiku viņu. Tai laikā viņš brauca no Vudielas un iegriezās Divpadsmitajā. Varbūt tas apstāklis, ka viņš brauca ar zirgu, bija galvenais, kas mani pievilka. Lai nu kā, bet vairākus mēnešus biju viņā iemīlējusies. Tad viņš zaudēja savu vietu — varbūt arī bija noticis kas cits, — bet viņa vietā brauca cits zēns. Un nekad nebijām runājuši ne vārda.
Trešais bija grāmatvedis, un man bija sešpadsmit gadu. Gandrīz varētu domāt, ka esmu grāmatvežiem piemērota. Arī tas, ko Cārlijs Longs piekāva, bija grāmatvedis. To pirmo es satiku toreiz, kad strādāju Hikmeiera konservu fabrikā. Arī viņam bija mīkstas baltas rokas. Bet man drīz vien viņš apnika. Viņš bija… nu labi, viņš bija līdzīgs jūsu šefam. Un es nekad viņu patiesi neesmu mīlējusi, Bilij, tā godīgi un vaļsirdīgi sakot. Jau pašā sākumā jutu, ka viņš nav tāds, kādam īstam cilvēkam vajadzīgs būt. Strādājot kartonāžas fabrikā, man kādu laiku likās, ka ēsmu iemīlējusies Kāna tirdzniecības nama pārdevējā, ziniet, Bilij, tā, kas Vienpadsmitās avēnijas un Vašingtona laukuma stūrī. Viņš izturējās nevainojami, bet bija neizsakāmi garlaicīgs. Viņā nebija īstas dzīvības. Viņš gribēja precēt mani. Bet es to lāgā nemaz nevarēju aptvert, un tas tikai pierāda, ka neesmu viņu nemaz mīlējusi. Viņš bija šauriem pleciem, izstīdzējis un vienmēr aukstām un mitrām rokām. Bet, ak debessl Kā viņš ģērbās! Kā no modes žurnāla izkāpis. Viņš gan teica, ka noslīcināšoties un daudz ko tamlīdzīgu, bet es tomēr ar viņu vairs nesagājos.
Un pēc tam… jā, pēc tam nekas vairs nav bijis. Varbūt biju palikusi izvēlīgāka, bet pēc tam neesmu satikusi neviena, ko varētu mīlēt. Ar vīriešiem, ko satiku pēc tam, manas attiecības izvērtās savā ziņā vai nu tādā kā rotaļā, vai arī cīņā. Un neviens no mums necīnījās gluži godīgi. Cārlijs Longs, tas bija godīgs, un bankas kasieris arī. Bet tie atkal savukārt lika man izjust, cik cīņa ir grūta. Un visi viņi mani mācījuši rūpēties pašai par sevi un sevi sargāt. Viņi to nedarīja. Tas ir skaidrs.»
Viņa apklusa un uzmanīgi vēroja Bilija tīro sejas profilu, kamēr viņš uzmanīja zirgus. Bet pēkšņi viņš pētoši paskatījās uz Saksonu, un viņa miegaini pasmaidīja, izstaipot rokas.
«Tas ir viss,» viņa nobeidza. «Es izstāstīju visu, ko līdz šim neesmu nevienam cilvēkam stāstījusi. Un tagad jūsu kārta.»
«Man nav nekā daudz ko stāstīt, Sakson. Par meitenēm nekad neesmu sevišķi interesējies — mazākais ne tā, lai būtu domājis par precēšanos. Vīrieši man vienmēr patikuši labāk — tādi kā Bilijs Merfijs. Bez tam mani ļoti nodarbināja bokss un treniņi, lai atliktu daudz brīva laika meitenēm. Goda vārds, Sakson, kaut arī neesmu vienmēr
bijis tāds, kā vajag — jūs saprotat, ko domāju, — es nevienai meitenei vēl neesmu atklājis mīlestību.»
«Bet meitenes mīlēja jūs,» viņa to ķircināja, un Saksonas sirds bija pilna priecīga izbrīna par viņa skaidro atzīšanos.
Visa viņa uzmanība bija veltīta zirgiem.
«Daudzas, vai ne?» viņa neatlaidās.
Viņš vēl arvien neatbildēja.
«Nu, vai nav taisnība?»
«Jā, bet tā nebija mana vaina,» viņš domīgi teica. «Ja viņām tīk uz mani skatīties, neviens to viņām nevar aiz- ; liegt. Bet man ir tiesības no viņām vairīties, vai ne tā?
Jūs nevarat iedomāties, Sakson, kā bokseriem skrien pakaļ sievietes! Dažreiz tiešām bija jādomā, ka sievietes zaudējušas kaunu. O, nekad neesmu baidījies no viņām, ticiet man, neesmu tikai skrējis tām pakaļ. Tas vīrietis ir aitasgalva, kas ļauj sevi notvert tādā veidā.»
«Bet varbūt jūs nemaz nespējat iemīlēties,» viņa ķircinādamās teica.
«Var jau būt, ka arī nevaru,» skanēja Bilija maznomie- rinošā atbilde. «Bet es nekādā ziņā nevarētu iemīlēties meitenē, kas man skrien pakaļ. Tas der tikai piena puikām, bet ne vīram; īstam vīram netīk, ka sievietes tam skrien pakaļ.»
«Mana māte vienmēr teica, ka mīlai esot lielākā vara pasaulē,» sacīja Saksona. «Par to viņa sarakstījusi arī dzejas. Dažas iespiestas Sanžozē laikrakstā «Merkūrijs».
«Un ko jūs par to domājat?»
«Ak, es nezinu,» vjņa viegli ieteicās un, sastopoties atkal ar viņa skatienu, laiski pasmaidīja. «Es tikai zinu, ka ir jauki piedzīvot tādu dienu kā šī.»
«Jā, un šādu izbraukumu — tur jums taisnība,» viņš ātri piebilda.
Pulkstenis bija viens, kad Bilijs nogriezās no ceļa un iebrauca nelielā meža klajumā starp kokiem.
«Šeit mēs brokastosim,» viņš paziņoja. «Es domāju, ka būs labāk pašiem sagatavot brokastis, nekā ēst tās kādā no ceļmalas viesnīcām. Vajag iekārtoties pēc iespējas ērtāk. Es vispirms nojūgšu zirgus. Laika mums daudz. Jūs varat izsaiņot grozu ar ēdamlietām un izklāt galdautu.»
Kad Saksona bija izņēmusi visu no groza, viņu pārsteidza Bilija izšķērdība. Tur bija vesels arsenāls sviest-
maizīšu ar gaļu, vēžu salāti, cieti vārītas olas, pipargur- ķīši ar dillēm, olīves, cūkas kājas želejā, Šveices siers, sālsmandeles, apelsīni un banāni, un vairākas pudeles alus. Sī bagātība viņu pārsteidza ne tikai daudzuma, bet arī dažādības ziņā. Likās, it kā viņš mēģinājis izpirkt veselu delikatešu veikalu.
«Jums gan nevajadzēja rīkoties tik izšķērdīgi,» viņa teica, kad Bilijs bija atsēdies tai blakus. «Te jau pietiktu pusducim mūrnieku.»
«Bet ir labi, vai ne?»
«Jā,» viņa piekrita. «Tikai par daudz, tur ir tā nelaime.»
«Nu tad ir labi,» viņš teica. «Man patīk, ka viss ir bagātīgi. Pirms sākam ēst, noskalosim ceļa putekļus ar kādu malku alus. Ar glāzēm apejieties uzmanīgi. Tās man jādod atpakaļ.»