Vēlāk, kad viņi bija paēduši, viņš atgulās uz muguras, smēķēja cigareti un izjautāja Saksonu par viņas pagātni. Viņa tam stāstīja par dzīvi brāļa mājā, kur maksāja četrus ar pus dolārus nedēļā par uzturu un istabu. Piecpadsmit gadu vecumā viņa beigusi pamatskolu, iestājusies džutas fabrikā un pelnījusi četrus dolārus nedēļā, no kuriem trīs maksājusi Sārai.
«Bet kā bija ar to viesnīcnieku?» Bilijs jautāja. «Kā tas gadījās, ka viņš jūs pieņēma?»
Viņa paraustīja plecus.
«Nemaz labi nezinu — varbūt tādēļ, ka mani piederīgie visi bija ļoti trūcīgi. Likās, ka viņi nespēj tikt uz priekšu. Viņi dzīvoja no rokas mutē, vairāk tiem nekā nebija. Ka- dijs — viesnīcnieks — bija cīnījies mana tēva rotā un gatavs iet vai ugunī par savu kapteini Kitu (tā bija mana tēva palama). Mans tēvs bija atturējis ārstus un neļāvis amputēt viņam kāju, un to viņš visu mūžu nespēja aizmirst. Viņš diezgan labi nopelnīja ar savu viesnīcu un dzertuvi, un vēlāk dabūju zināt, ka viņš palīdzējis maksāt manas mātes slimības laikā ārstu rēķinus un samaksājis visus izdevumus, apbedot manu māti blakus tēvam. Man, patiesību sakot, būtu bijis jādzīvo pie tēvoča Vila — tāda bijusi manas mātes griba; bet Ventanas kalnos sākušies nemieri, un tur bija mana tēvoča rančo. Dažus cilvēkus nosita. Tas bija robežu strīds vai lopu dēļ, katrā ziņā manu tēvoci apcietināja, un viņš ilgu laiku nosēdēja cietumā. Kad viņš izkļuva brīvībā, advokāti bija piesavinājušies viņa rančo. Viņš jau toreiz bija vecs un stipri nevarīgs, viņa sieva saslima, un viņš dabūja naktssarga
vielu par četrdesmit dolāriem mēnesī. Manā labā viņš nevarēja nekā darīt, un tādēļ mani pieņēma Kadijs.
Kadijs bija labs cilvēks, kaut arī dzertuves īpašnieks. Viņa sieva bija liela auguma, skaista sieviete. Es nedomāju, ka viņa bija kārtīga sieviete. Man vienalga, ko par viņu runā. Bet pret mani viņa bija ļoti laba. Kad Kadijs nomira, viņa galīgi nogāja no ceļa, un mani nodeva patversmē. Tur nebija sevišķi patīkami, un es tur paliku trīs gadus. Bet pa to laiku Toms bija apprecējies un dabūjis noteiktu darbu. Viņš mani izņēma no turienes, un kopš tā laika esmu vienmēr uzturējusi sevi.»
Saksona skumji raudzījās pāri laukiem, līdz viņas acis apstājās pie kāda žoga, pie kura ziedēja ļoti daudz sarkanu magoņu. Bilijs, kas visu laiku bija gulējis zālē uz muguras un pētoši un sajūsmināti vērojis meitenes skaidro sejas ovālu, izstiepa tagad lēni roku un klusā balsī teica:
«Ak jūs, mazā nabaga meitenīte.»
Viņa roka dziļā līdzjūtībā apskāva Saksonas rokas apakšdelmu, un, kad viņas skatiens sastapās ar Bilija acīm, viņa tur lasīja pārsteigumu un prieku.
«Vai, cik jūsu āda vēsa,» viņš teica. «Man tā arvien ir karsta. Palūkojiet manu roku.»
Roka bija silta un valga, un viņa redzēja uz Bilija pieres un gludi noskūtās virslūpas mikroskopiski sīkas sviedru • lāsītes.
«Bet jūs taču esat gluži nosvīdis.»
Viņa noliecās pār to un ar savu kabatas lakatiņu noslaucīja Bilija pieri un lūpas, pēc tam arī delnas.
«Es elpoju caur ādu, man rādās,» viņš paskaidroja. «Gudrinieki treniņa laukumā un vingrošanas zālēs saka, ka tas esot labi un veselīgi. Bet šoreiz es svīstu neparasti 1 stipri, vairāk nekā citkārt. Jocīgi, vai ne?»
Lai noslaucītu viņa sejai sviedrus, Saksonai bija vajadzējis atbrīvot savu roku, bet tagad viņš to atkal saņēma.
«Bet cik vēsa ir jūsu āda,» viņš atkārtoja tikpat izbrīnījies. «Mīksta kā samts un gluda kā zīds. Patīkami tai pieskarties.»
Maigi un uzmanīgi viņš ļāva savai rokai slīdēt no Saksonas rokas delnas līdz elkonim un atkal atpakaļ. Nogurusi un miegaina no garā priekšpusdienas brauciena siltajā saulē, viņa izjuta tīksmas trīsas un ļāvās šai labsajūtai; viņa notvēra sevi pusnomoda stāvoklī, pašai sev sakot, ka šis te ir tas vīrietis, ko viņa varētu mīlēt, viņu, viņa rokas, visu viņu.
«Tā, šai vietai nu visu vēsumu esmu atņēmis,» viņš teica un vairījās paskatīties uz Saksonu, bet viņa varēja redzēt šķelmīgo smaidu, kas bija iegulies viņa lūpās. «Pamēģināsim tagad citur.»
Maigi viņš ļāva savai rokai slīdēt augstāk, un, skatoties uz Bilija lūpām, viņa domāja par tām dīvainajām izjūtām, kas bija to caurstrāvojušas, viņiem pirmoreiz tiekoties.
«Runājiet; pastāstiet vēl kaut ko,» viņš mudināja pēc neilga laimes un maiguma pilna klusuma. «Man tīk raudzīties uz jūsu lūpām, kad jūs runājat. Tas ir jocīgi, bet katra lūpu kustība ir kā neliels ātrs skūpsts.»
Viņai nepavisam negribējās kustēties, bet tomēr viņa teica:
«Ja es runāšu, jums nepatiks tas, ko teikšu.»
«Sakiet vien,» viņš neatlaidās. «Jūs nevarat pateikt nekā tāda, kas man nepatiktu.»
«Labi, tur tālāk ir magones, un es ļoti vēlētos iet un noplūkt tās.»
«Jums taisnība,» viņš smējās. «Bet jūsu lūpas runājot kustējās, un iznāca divdesmit piecas skūpstu kustības. Es tās skaitīju. Bet es jums ko teikšu: dziediet tagad «Kad pagājušas pļaujas dienas» un ļaujiet man pa to laiku turēt otru jūsu vēso roku; pēc tam būs laiks doties atpakaļ.»
Viņa dziedāja, raugoties Bilija acīs, kas neatlaidīgi vēroja viņas lūpas. Beigusi dziedāt, tā klusu atvilka savu roku un piecēlās kājās. Bilijs jau taisījās iet pie zirgiem, kad Saksona pasniedza viņam savu jaciņu. Nevērojot patstāvību, kas īpatna meitenēm, kam pašām par sevi jārūpējas, viņai bija iedzimta mīlestība uz maziem pakalpojumiem un uzmanību, un bez tam viņa no savas bērnības atcerējās mātes nostāstus un ieceļotāju sievu runas par spāņu kavalieru uzmanību un laipnību.
Saule jau bija sākusi rietēt, kad viņi, apmetuši lielu loku uz austrumiem un dienvidiem, šķērsoja Kontra Kostas kalnus un sāka doties lejup pa garo kalnu grēdu garām Redvudas smailei uz Fruitvāli. Zem viņiem līdz pašam līcim izpletās līdzenums, iedalīts kā šaha galdiņš laukos un pilsētās — tur bija Elmhersta, Sanleandra un Haivarda. Dūmi virs Oklendas aizsedza visu rietumu debess pusi kā ar tumšu plīvuru, bet otrpus līcim viņi redzēja Sanfrancisko mirgojam pirmās ugunis.