Viņa apklusa, lai atvilktu elpu, un, kā rādās, bija pilna līdz malām ar jauniem runu plūdiem.
«Ak Sāra, vai tu nevarētu aizvērt durvis?» Saksona lūdza.
Durvis ar lielu troksni aizcirtās. Saksona raudādama atkal atsēdās uz gultas malas un dzirdēja, kā viņas brāļa sieva, pati ar sevi skaļi sarunādamās, rīkojās pa virtuvi.
Pie ieejas Viselparkā katra samaksāja par savu biļeti, un viņām abām bija gluži skaidrs, cik smalkveļas gabalu bijis jāizgludina, lai nopelnītu šo pusdolāru, cik maksāja biļete. Bija vēl agrs, un ļaudis nāca reti, bet mūrnieki ar savām ģimenēm jau sāka ierasties; tie bija apkrāvušies milzīgiem groziem ēdamā un veselu baru bērnu — veselīga, nekultivēta, labi atalgota un labi paēdusi strādnieku daļa. Viņu starpā bija arī vectēvi un vecmāmiņas, un, nevērojot viņu amerikāņu apģērbu, tos lielajā pūlī varēja viegli atšķirt. Viņi nebija arī tik labi baroti, un bija skaidri redzams, ka tas nav no vecuma vien, bet tās ir daudzo grūto darba gadu sekas vecajā Īrijā, kur tie ieraudzījuši dienasgaismu. Viņu sejas pauda apmierinātību un lepnumu, ejot blakus saviem pēctečiem, kas bija uzauguši pie spēcīgākas barības.
Tie nebija cilvēki, kuru lokam piederētu Mērija un Saksona. Viņas tos nemaz nepazina, un starp tiem viņām nebija neviena drauga. Viņām bija vienalga, kas svin svētkus — īri, vācieši, slāvi; mūrnieki, aldari vai miesnieki. Tas viņām nekrita svarā. Viņas, meitenes, piederēja dejotājiem, kas iepludināja kasē zināmu summu naudas, kas bija droša visiem svētku rīkotājiem.
Viņas pastaigājās starp teltīm, kur svētku reizē pārdeva grauzdētus zemes riekstus un maltus kukurūzas graudus, un tad devās apskatīt dejas grīdu. Saksona apskāva iedomātu dejas partneri un nodejoja vairākus lokus. Mērija plaukšķināja rokas.
«Ak Dievs!» viņa iesaucās. «Tu esi taisni lieliska. Un cik tev brīnišķas zeķes!»
Saksona apmierināta smaidīja un pastiepa uz priekšu kāju — viņai bija kājās mazas samta kurpītes ar augstiem papēžiem — pacēla drusku šauros melnos svārkus un parādīja skaistas potītes un maigi apaļu stilbu; baltā miesa mirdzēja caur plānām melnām zīda zeķēm, kas maksāja piecdesmit centu pārī. Viņa bija slaida, ne liela, bet sievišķīgi apaļām formām. Uz baltās blūzes viņa valkāja lētu mežģīņu kruzuli un tur iespraustu adatu ar imitētu koralli; pār blūzi bija uzvilkta maza jauka žakete un rokās neīstas ādas cimdi. Bet īstas, grieznēm nededzinātas bija matu cirtas, kas spraucās laukā no mazas koķetas melna samta cepures malām un aizēnoja viņas acis.
Mērijas tumšās acis kvēloja priekā. Steidzīgi pieskrējusi draudzenei, viņa to aptvēra rokām un noskūpstīja. Palaidusi Saksonu vaļā, viņa pati dziļi nosarka par savu aušību.
«Tu izskaties lieliski.» viņa iesaucās, it kā sevi atvainodama. «Ja es būtu vīrietis, es nevarētu izlaist tevi no rokām. Es tevi apēstu, noteikti.»
Roku rokā viņas atstāja dejas grīdu un lēni pastaigājās spožajā saules gaismā. Dziļā priekā abas meitenes mētāja rokas un bagātīgi atalgoja sevi par izciestajām nedēļas mokām. Viņas pārliecās pār lāča sprosta malu, šausminājās, skatoties uz svešo vareno viesi, desmit minūtes stāvēja un smējās mērkaķu būra priekšā. Pēc tam šķērsoja zāles laukumu, pa ceļam apskatot mazu arēnu, kas atradās dabīga amfiteātra ieplakā un kur pēcpusdienā vajadzēja norisināties sacīkstēm un cīņām. Tad abas devās dēku ceļojumā pa parka labirintu un takām, kur pastāvīgi atklāja jaunus pārsteigumus un brīnumus ēnainu stūrīšu un zaļi krāsotu galdu un solu veidā, no kuriem daudzus jau bija aizņēmušas izbraucēju ģimenes. Nonākušas pie kādas kokiem apaugušas nogāzes, meitenes izklāja laikrakstu un atsēdās zemajā zālē, ko jau bija izdedzinājusi un izkaltējusi Kalifornijas saule. Pēc sešu dienu nepārtraukta grūta darba bija patīkami tā sēdēt un nekā nedarīt, bez tam viņām vajadzēja tērzēt par gaidāmajiem deju priekiem.
Mērija pļāpāja. «Bērts Vanhops droši vien atnāks. Viņš teica, ka atvedīšot Biliju Robertsu. Viņi to sauc par lielo Bilu. Tas ir liels puisis, bet ļoti veicīgs. Pēc aroda bokseris, un visas meitenes skrej tam pakaļ. Man no viņa bail. Mutīgs viņš nav, apmēram tāds kā tas lielais lācis, ko pirmīt redzējām. Brrr-rf! Brrr-rf! — taisni tāpat. Patiesību sakot, viņš pēc sava aroda nebūt nav bokseris, bet važonis un arodbiedrību biedrs. Strādā pie Korberlija un Morisona. Bet dažreiz viņš uzstājas biedrībās. Briesmīgi dedzīgs, un tas viņam vienalga, vai notriekt kādu vīru pie zemes, vai ēst. Es nedomāju, ka viņš tev patiks, bet viņš lieliski dejo. Smags, vai zini. Bet pa dejas grīdu tā vien slīd. Raugies, ka dabū ar viņu dejot. Un viņš nav nekāds skopulis. Bet straujš — oho!»
Un sarunas turpinājās. Bet tā bija galvenokārt Mērija, kas runāja, un vienmēr viņas valodas noveda pie Berta Vanhopa.
«Jūs abi, redzams, esat ļoti draudzīgi,» Saksona teica.
«Jā, es rīt pat precētos ar viņu, ja tam tā jābūt,» meitene dedzīgi iesaucās. Bet pati gluži samulsa un nobāla; viņas sejas izteiksme bija gandrīz skarba bezcerīgā izmisumā. «Viņš tikai vēl nekā nav man teicis. Viņš ir …» viņa vilcinājās, bet tad kaislīgi turpināja: «Tu, Sakson, uzmanies, ja viņš grib tev piesmērēties. Tas ir derdzīgs puisis. Bet man vienalga, es viņu apprecētu labāk šodien nekā rīt. Citādi viņš mani neiegūs.» Viņa pavēra muti, lai vēl ko teiktu, bet tikai dziļi jo dziļi nopūtās. «Tā ir dīvaina pasaule, kur mēs dzīvojam, vai ne? Taisni jāsmejas. Un katra zvaigzne arī ir pasaule. Es labprāt vēlētos zināt, kur noslēpies Dievs. Bērts Vanhops saka, ka Dieva nemaz neesot. Bet viņš ir briesmīgs — viņš runā briesmīgas lietas. Kā tu, Sakson, domā, vai Dievs ir, vai nav?»