Pār viņiem noslīga tumsa, un Bilijs bija neparasti kluss. Pēdējā pusstundā viņš bija it kā pavisam aizmirsis Saksonas klātbūtni, izņemot vienu reizi, kad tas viņu un sevi,
sargādams no aukstā vakara dzestruma, ciešāk ietina segā. Ne vienreiz vien Saksonai gribējās jautāt: par ko jūs domājat? Bet katru reizi viņa apslāpēja šo tieksmi. Viņa sēdēja tam ļoti cieši blakus. Viņu ķermeņu siltums saplūda kopā, un Saksonu caurstrāvoja dziļa miera un apmierinātības izjūta.
«Klausieties, Sakson,» viņš pēkšņi teica. «Nav nekādas nozīmes, ja es ilgāk klusēju. Jau kopš azaida man tas stāv mēles galā. Kādēļ mēs nevarētu precēties?»
Viņa zināja — un šai apziņā slēpās prieks un pārliecība — ka viņš runā nopietni. Bet Saksona instinktīvi izjuta dziņu viņam pretoties, drusku viņu pamocīt, kļūt ar to viņam dārgāka un iekārojamāka. Bez tam bija ievainota viņas sievietes smalkjūtība un lepnums. Bilija bildinājuma vienkāršība un tiešais veids viņu gandrīz sāpināja. Bet viņa tomēr ilgojās Bilija — cik ļoti ilgojās, to pati līdz šim nebija zinājusi.
«Nu sakiet taču kaut ko, Sakson. Vienalga — vai nu ļaunu, vai labu, bet gribu to zināt. Tikai vienu ņemiet vērā — es jūs mīlu. Taisni briesmīgi mīlu, Sakson, Dieva vārds! Tam tā vajag būt, jo citādi es ar jums tā nerunātu. Nekad un ne ar vienu meiteni neesmu līdz šim tā runājis.»
Atkal iestājās klusums, un Saksona, sēdot zem siltās segas, domās kavējās pie sava blakussēdētāja. Noskārstot, kādu virzienu sāk pieņemt viņas domas, meitene tumsā stipri nosarka.
«Cik vecs jūs esat, Bilij?» viņa pēkšņi jautāja un pārsteidza viņu ar savu jautājumu, tāpat kā viņš to pirmīt bija pārsteidzis. »
«Divdesmit divi.»
«Un man ir divdesmit četri.»
«It kā es to nezinātu. Ja zinu, kad jūs atstājāt bāreņu patversmi un cik ilgi strādājāt džutas fabrikā, konservu fabrikā un gludinātavā, vai jūs domājat, ka nespēju to aplēst? Zināju jūsu vecumu jau sen, tikai dzimšanas dienu vēl nezinu.»
«Tas nekā negroza, es tomēr esmu divus gadus vecāka.»
«Nu un tad? Ja tam būtu kāda nozīme, es jūs nemīlētu, vai ne tā? Jūsu mātei taisnība. Mīla pasaulē ir vissvarīgākā. Tikai tai ir nozīme. Vai jūs to nevarat saprast? Es jūs mīlu, un man vajag jūs iegūt. Tas taču ir tik dabiski, man rādās. Vērojot zirgus, suņus un cilvēkus, esmu vienmēr domājis, ka pareizs ir tas, kas dabisks. No tā, Sakson, nevar izvairīties. Jūs man esat nepieciešama, un no visas sirds vēlos, kaut arī es jums tāds būtu. Varbūt manas rokas nav tik maigas kā grāmatvežiem, pārdevējiem, bet tās jūsu dēļ spēj strādāt, cīnīties un galvenais, Sakson, jūs mīlēt.»
Instinktīvā dziņa sargāties un vairīties, ko Saksona līdz šim arvien bija izjutusi pret vīriešiem, pēkšņi saplaka. Sī te nebija cīņa. Tas bija tas, ko viņa bija gaidījusi, pēc kā ilgojusies. Pret Biliju viņa bija bezspēcīga. Viņam tā nespēja atteikt. Pat tādā gadījumā ne, ja viņš izrādītos tāds pats kā citi. Un no šīm spēcīgajām jūtām izauga cita, vēl lielāka — viņš nebija tāds kā citi.
Viņa neteica nekā. Viņa tikai uzlika savu roku viņa kreisajai rokai un lēni mēģināja to atvilkt no grožiem. Viņš nesaprata; bet, kad viņa neatlaidās, viņš pārlika grožus labajā un ļāva tai pilnu vaļu. Viņa noliecās pār to un noskūpstīja viņa cieto važoņa delnu.
īsu mirkli viņš sēdēja kā pārakmeņojies.
«Sakson, vai tas taisnība?» viņš murmināja.
Viņa vēlreiz noskūpstīja delnu un murmināja:
«Es mīlu tavas rokas, Bilij. Man tās ir visskaistākās pasaulē, un man vajadzētu daudz stundu, lai pateiktu tev, ko visu tās man nozīmē.»
«Tprrr!» Bilijs uzsauca zirgiem.
Tos apstādinājis, viņš piesēja grožus pie pātagas kāta. Tad pagriezās pret Saksonu, apskāva to un uzspieda savas lūpas viņas lūpām.
«Ak Bilij,» viņa elsoja, kad viņš to palaida, «es būšu tev laba sieva.»
«Tagad tu zini, ko pirmīt domāju un kādēļ tā svīdu, azaidu ieturot. Man tā vien likās, ka nespēšu vairs ilgāk izturēt un pateikšu tev. Tu taču zini, ka patiki man no pirmā acu uzmetiena.»
«Un man liekas, ka es tevi mīlēju jau no pirmās dienas, Bilij. Es visu dienu toreiz biju tik lepna uz tevi, jo tu biji tik labs, uzmanīgs un stiprs, visi vīrieši juta pret tevi respektu, un meitenes bija tevī iemīlējušās. Vīrieti, uz ko nevarētu būt lepna, es nespētu ne mīlēt, ne precēt. Un es esmu uz tevi tik lepna, tik lepna.»
«Bet ne pusi tik daudz, kā es pats ar sevi tagad lepojos,» viņš atbildēja, «un, proti, tādēļ, ka esmu tevi ieguvis. Tas viss ir pārāk skaisti, lai būtu patiesi, un pēc divām minūtēm varbūt jau tarkšķēs modinātāja pulkstenis un mani modinās. Bet vienalga, pat ja arī tā, tad gribu mazākais no šīm divām minūtēm iegūt pēc iespējas vairāk.»
Viņš atkal ņēma to rokās un tik cieši sev piekjāva, ka gandrīz sagādāja viņai sāpes. Pēc īsa brīža, kas Saksonai šķita kā svētlaimes mūžība, viņš to atlaida un, redzams» tas viņam maksāja daudz pūļu.
«Un vēl modinātājs nav tarkšķējis,» viņa čukstēja tai pie vaiga. «Ir tumša nakts, tur mums priekšā atrodas Fruitvāle, tur ceļa vidū stāv Karalis un Princis. Es nekad nebūtu domājis, ka reiz pienāks laiks, kad nevēlēšos satvert grožus un vadīt divus skaistus zirgus. Es nevaru tevi izlaist no savām rokām, bet mums vēl gabals jābrauc. Piķis un zēvele, jābrauc vien būs.»