Saksona paraustīja plecus un smējās.
«Bet, ja darīsim to, ko nevajag, mēs taču par to saņemsim sodu, vai ne?» Mērija neatlaidās. «To viņi visi saka, izņemot Bertu. Viņš saka, ka viņam maza bēda, ko viņš darot, par to viņam tik un tā nekas nebūšot; jo, kad nomiršot, tad būšot beigts un pagalam, un viņš labprāt
gribētu redzēt, kas un kā spētu viņu uzmodināt. Nu, vai viņš nav briesmīgs cilvēks, ko? Bet tas viss ir tik jocīgi. Man dažreiz kļūst bail, kad padomāju, ka Dieva acis visu laiku mani vēro. Kā tu domā, vai viņš zina, ko es nupat šai brīdī teicu? Un kā tu domā, pēc kā viņš īstenībā izskatās?»
«Nezinu,» Saksona teica. «Varbūt tikai tā pieņemts domāt.»
No dejas laukuma līdz viņām atlidoja pirmās valša skaņas, un abas meitenes ātri uzšāvās kājās.
«Mēs varētu izgriezt pāris loku, pirms ejam ēst,» bija Mērijas priekšlikums. «Tad jau būs pēcpusdiena, un ieradīsies zēni. Lielākā daļa no viņiem ir skopuļi — tādēļ tie arī tik vēlu nāk, jo tad nav meitenēm jāizmaksā. Bet Bērts ir kārtīgs puisis, un Bilijs arī. Nāc, taisies ātrāk, Sakson!»
Paviljonā uz dejas grīdas bija tikai daži dejotāji, kad viņas ieradās, un abas meitenes pirmo valsi nodejoja viena ar otru.
«Tur ir Bērts,» Saksona čukstēja, dejojot otru loku.
«Izliecies, it kā viņu neredzētu,» Mērija tāpat čukstot atbildēja. «Dejosim tikai tālāk. Viņi nedrīkst domāt, ka mēs tiem skrējām pakaļ.»
Bet Saksona skaidri redzēja, ka Mērijas vaigi sārtojās un elpa kļuva straujāka.
«Vai tu to otro redzēji?» Mērija jautāja, vadot Saksonu uz dejas grīdas otru galu iepretim estrādei. «Tas ir Bilijs Robertss. Bērts teica, ka viņš būšot. Viņam jāmaksā par tevi un Bertām par mani. Būs skaista diena, gan tu redzēsi. Ak Dievs, kaut tikai vēl spēlētu mūzika, kamēr nonākam līdz viņam galam.»
Un viņas dejoja tālāk, dzenoties pēc kavalieriem un pusdienām — divas jaunas, svaigas meitenes, kas neapšaubāmi labi dejoja un bija patīkami pārsteigtas, kad, mūzikai apklustot, atradās sava kārotā mērķa tuvumā.
Bērts un Mērija sauca viens otru vārdos, bet Saksona teica Bertām «mister Vanhop», kaut gan tas viņu nesauca . citādi kā par Saksonu. Viņi visi bija pazīstami savā starpā, atskaitot Saksonu un Biliju Robertsu. Mērija viņus iepazīstināja, bet nervozā un paviršā steigā.
«Misters Robertss — mis Brauna. Tā ir mana labākā biedrene. Viņas vārds ir Saksona. Vai nav traki jocīgs vārds?»
«Es domāju, ka tas skan labi,» Bilijs atbildēja, noņēma cepuri un sniedza roku. «Labdien, mis Brauna.»
Viņu rokām saskaroties, Saksona sajuta, ka jaunekļa delnām ir cieta āda, kā jau visiem važoņiem, un tai pašā laikā vienā vienīgā ātrā skatienā ievēroja vēl daudz ko citu. Bet viss, ko viņš redzēja, bija meitenes acis, viņam likās, it kā tās būtu zilas. Tikai vēlāk, dienai ritot, viņš konstatēja, ka tās ir pelēkas. Viņa turpretim tūlīt redzēja jaunekļa acis un redzēja, kādas tās ir — tumši zilas, lielas un skaistas, ar īpatnu zēnisku izteiksmi. Viņa atrada, ka tās izskatās godīgas, un tās viņai labi patika, tāpat kā viņai patika jaunekļa roka un šīs rokas pieskāriens. Viņai arī bija laiks, kaut tikai īsu brīdi, ievērot īso taisno degunu, gaišo sejas krāsu un stingro īso virslūpu, pirms viņas žiglais skatiens labpatikā apstājās pie viņa labi veidotās mutes daiļajām līnijām un sārtajām smaidošajām lūpām, starp kurām vīdēja apskaužami balti zobi. Zēns* liels spēcīgs zēns, viņa domāja; apsveicinoties viņi uzsmaidīja viens otram, un, rokām raisoties, viņai vēl atlika laika apskatīt arī viņa matus; īsus, cirtainus, ļoti gaišus matus, gandrīz kā blāva zelta, tā viņai šķita, bet tie tomēr bija par gaišu, lai līdzinātos īstam zeltam.
Acu plaksti bija tumši, acis dedzīgas un it kā vieglu plīvuru segtas — tām nebija bērniem īpatnā izbrīnā blenžošā skatiena; brūnais uzvalks bija pēc mēra darināts, ne gatavs pirkts. Saksona to tūlīt novērtēja un klusībā lēsa, ka tas varētu maksāt mazākais piecdesmit dolāru. Pie viņa nevarēja novērot arī skandināviešu ieceļotāju neveiklās tūļības. Taisni otrādi, viņš bija viens no tiem nedaudzajiem laimīgajiem, kuru muskuļi izstrāvo skaistumu, ko nevar apslāpēt civilizācijas izdomātais apģērbs. Katra viņa kustība bija lokana, apzināta un aplēsta. Bet to viņa neredzēja un arī neizprata. Viss, ko viņa redzēja, bija labi ģērbts vīrietis ar skaistām kustībām un uzvedību. Apvaldīto mieru, kas viņam bija tik savdabīgs, un muskuļu rotaļu viņa drīzāk izjuta nekā redzēja, un tāpat viņa juta, ka te ir tas, pēc kā tik ilgi ilgojās: atsvabinājums un miers, divkārši tīkams un apsveicams tam, kas sešas dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram gludinājis smalk- veļu. Tāpat kā tai bija tīkams jaunekļa rokas pieskāriens, viņš izraisīja meitenē tikko jaušamu neskaidru tīksmi.
Kad Bilijs paņēma viņas dejas karti un sāka ar Saksonu ķircināties, kā jaunieši to mēdz darīt, viņa konstatēja, cik pēkšņi radusies šī tīksme. Nekad vēl neviens vīrietis to nebija tādā veidā ietekmējis. Viņa jutās spiesta sev jautāt: vai tas būtu viņš?
Viņš lieliski dejoja. Meitene par to priecājās, kā priecājas laba dejotāja, atradusi labu partneri. Veids, kā viņš pieskaņojās un saplūda ar dejas ritmu, bija taisni burvīgs. Nebija ne šaubu, ne vilcināšanās. Saksona paskatījās uz Bertu, kas «grieza» Mēriju un pastāvīgi sadūrās ar pārējiem dejotājiem, kuru bija saradies jau krietni daudz. Arī slaidais un labi noaugušais Bērts bija tīkams, un viņu uzskatīja par labu dejotāju. Bet Saksonai dejas prieks ar Bertu šķita apšaubāms. Visā jaunekļa būtībā bija kaut kas krampjains. Viņš bija par ātru vai arī grasījās tāds kļūt. Likās, it kā viņš vienmēr tiektos iziet no dejas ritma. Tas viss ļoti traucēja, pie viņa nebija rodama atpūta.