Viņš noliecās pie meitenes un palūkoja viņas rokas un muskuļus. Jaunekļa pirksti apskāva viņas delmu, un šis pieskāriens bija ciešs un godīgs, un Saksona pie tam sajuta vieglas trīsas. No šā lielā zēna dvesa savdabīgs burvīgums. Ja Bērts vai kāds cits tādā veidā lūkotu viņas delmu, tas viņu tikai ieērcinātu. Bet šis vīrietis! Vai tas būtu viņš? Viņa atkal sev klusu jautāja, klausoties jaunekļa spriedumu.
«Jūsu drēbes nesvērs vairāk par sešām mārciņām un seši atņemt no — nu — teiksim simts vienpadsmit — kaila jūs sverat simts piecas mārciņas.»
Viņa pēdējie vārdi lika Mērijai skaļi protestēt.
«Bet klausieties, Bilij Roberts, par tādām lietām taču nemēdz runāt.»
Bilijs nesaprazdams un augošā izbrīnā skatījās uz viņu.
«Par ko?» viņš beidzot teica.
«Te tev nu bija. Tev vajadzētu kaunēties. Skaties, Saksona ir gluži samulsusi.»
«Tas nav tiesa,» Saksona protestēja.
«Un, ja tā turpināsies, Mērij, tu mani beigu beigās arī samulsināsi,» Bilijs rūca. «Es izšķiru vēl gluži labi, kas klājas, kas ne. Nav tik svarīgi tas, ko saka, kā tas, ko domā, un es domāju tā, kā nākas, un to Saksona gluži labi zina. Un viņa un es, mēs nedomājam par to, par ko tu domā.»
«Oho, oho!» Mērija iesaucās. «Tu paliec arvien ļaunāks. Es nekad nedomāju par kaut ko tādu.»
«Cst, Mērij! Lēnāk!» Bērts viņu klusināja. «Tu sāc iet neceļus. Bilijs tādus numurus nekad nepalaiž.»
«Nevajag būt tik rupjam,» viņa turpināja.
«Nu, nu, Mērij, esi tik laba un beidz pļāpāt muļķības,» Bilijs viņu atvairīja un atkal pievērsās Saksonai. «Nu, vai uzminēju?»
«Simts desmit,» viņa atbildēja un piesardzīgi paraudzījās uz Mēriju. «Simts desmit ar drēbēm.»
Bilijs sāka sirsnīgi smieties, un Bērts viņam piebiedrojās.
«Un man tas vienalga,» Mērija protestēja. «Jūs abi esat riebīgi, un tu arī, Sakson. Nekad nebūtu no tevis to gaidījusi.»
«Nu klausies, bērniņ,» Bērts mierinādams teica un klusu aplika tai roku.
Bet Mērija jau bija iejutusies savā mākslīgi radītajā sašutumā un nikni atgrūda viņa roku. Bet, baidoties savu pielūdzēju aizvainot, viņa to tūlīt sāka visādi ķircināt un tā arī pati atguva labo omu. Viņš atkal drīkstēja tai aplikt roku, un viņi abi, sakļāvuši galvas cieši kopā, čukstus sarunājās.
Bilijs uzsāka klusu sarunu ar Saksonu.
«Bet vai zināt, jums ir gan jocīgs vārds. Nekad neesmu tādu dzirdējis. Bet tas skan labi. Man tas patīk.»
«To man izmeklējusi māte. Viņai bija laba izglītība, un tā pazina daudz svešvārdu. Viņa pastāvīgi lasīja grāmatas, gandrīz līdz savai nāves stundai. Arī rakstīja daudz. Man ir daži viņas dzejoji, kas iespiesti kādā no Sanžozē laikrakstiem. Ziniet, bijusi tāda tauta sakši — viņa man daudz stāstīja par tiem, kad vēl biju maza meitene. Mežonīgi vīri, tādi kā indiāņi, bet tikai baltie. Zilām acīm un gaišiem matiem, vareni karotāji.»
Viņai runājot, Bilijs svinīgi nopietni klausījās, un viņa acis neatlaidīgi vēroja Saksonu.
«Nekad neesmu par tiem dzirdējis,» viņš atzinās. «Vai viņi dzīvojuši kaut kur še tuvumā?»
Saksona smējās.
«Nē. Viņi dzīvoja Anglijā. Tie bija pirmie angļi, un jūs
taču zināt, ka amerikāņi cēlušies no angļiem. Mēs esam sakši, jūs un es, un Mērija, un Bērts, un visi amerikāņi, kas ir īsti amerikāņi, ziniet, ne itālieši, japāņi un citi tamlīdzīgi.»
«Mani piederīgie jau sen dzīvo Amerikā,» Bilijs domīgi teica. «Vismaz manas mātes ģimene. Jau pirms vairāk nekā simts gadiem tā apmetusies Menā.»
«Un mans tēvs arī bija no Menas,» viņa, priecīgi iesaukdamās, pārtrauca. «Mana māte ir no Ohaio jeb no tās vietas, kur tagad atrodas Ohaio. Kas bija jūsu tēvs?»
«Nezinu,» Bilijs paraustīja plecus. «Viņš pats arī to nezināja. Un arī cits neviens to nezināja. Bet viņš tomēr bija amerikānis; amerikānis caur un cauri, par to jūs varat būt droša.»
«Robertss ir vecs amerikāņu ģimenes vārds,» Saksona apliecināja. «Pašreiz ir kāds slavens angļu ģenerālis, kura ģimenes vārds arī ir Robertss. To es lasīju laikrakstā.»
«Jā, bet mans tēvs nebija Robertss. Viņš savu uzvārdu nekad nebija dzirdējis. Tas bijis kāds zeltracis Robertss, kas viņu pēc tam adoptējis. Redziet, lieta tāda. Toreiz, kad viņiem nācies cīnīties ar Modestas indiāņiem, tur bijis arī daudz zeltraču un kolonistu. Robertss bijis šāda korpusa vadonis, un reiz pēc cīņas tie saņēmuši gūstā daudz indiāņu sieviešu, bērnu un zīdaiņu. Un viens no šiem bērniem bijis mans tēvs. Viņi domājuši, ka tas apmēram piecus gadus vecs. Viņš runājis tikai indiāniski.»
Saksona sasita plaukstas, un tai staroja acis. «Viņš sagūstīts kādā indiāņu uzbrukumā?»
«Tā viņi to izskaidroja,» Bilijs pamāja. «Viņi dzirdējuši par kādu Oregonas kolonistu ratu karavānu, ko pirms četriem gadiem iznīcinājuši Modestas indiāņi. Robertss viņu adoptējis, un tādēļ nezinu viņa īsto ģimenes vārdu. Bet par to varat būt droša, ka viņš piedalījās lielajā prērijas pārgājienā.»
«Mans tēvs arī,» Saksona lepni teica.
«Un mana māte arī,» Bilijs piemetināja, pie kam viņa balsī skanēja lepnums. «Viņa pat agrā jaunībā devās pāri prērijai, jo piedzima ceļā pie Platas kādos ratos.»
«Jā, un arī mana māte!» Saksona teica. «Viņa bija astoņus gadus veca un lielāko daļu ceļa nogāja kājām, jo vērši bija sākuši nobeigties.»
Bilijs izstiepa roku.
«Dod to šurp, bērniņ,» viņš teica. «Iznāk tā, it kā mēs būtu veci draugi, mūsu ģimenes ir vienas izcelsmes ļaudis.»
Starojošām acīm Saksona sniedza viņam roku, un viņš to nopietni satvēra.
«Vai tas nav brīnišķi?» viņa murmināja. «Mēs abi esam cēlušies no senām Amerikas ieceļotāju ģimenēm. Un. ja jūs nepiederat sakšiem, tad tādu vispār nav bijis — jūsu mati, jūsu acis, jūsu āda, viss. Un jūs esat arī cīnītājs.»