«Man šķiet, ka mūsu senči visi gribot negribot bijuši cīnītāji, jo citādi viņi nebūtu varējuši dzīvot.»
«Par ko jūs tik nopietni runājat?» Mērija pēkšņi iejaucās viņu sarunā.
«Skaties, cik viņi ātri sadraudzējušies, un pie tam tik īsā laikā,» Bērts labsirdīgi jokoja. «Varētu gandrīz domāt, ka viņi vismaz nedēļu pazīstami.»
«0, mēs pazīstamies jau daudz ilgāk,» Saksona teica. «Mēs vēl nebijām nemaz dzimuši, kad mūsu vecāki kopīgi šķērsoja prēriju.»
«Bet jūsējie gaidīja, kamēr iekārtos dzelzceļu un apkaus visus indiāņus, tikai tad tie saņēma drosmi un devās uz Kaliforniju,» Bilijs smējās. «Mēs, zini, esam īstie, piederam pirmajiem celmlaužiem, Saksona un es, ja kāds tev vīzdegunīgi gribētu to jautāt.»
«Nu, es nezinu,» Mērija, gribēdama palielīties, teica. «Mans tēvs atpalika tikai tādēļ, lai piedalītos karā. Viņš bija bundzinieks. Lūk, kādēļ viņš šeit Kalifornijā ieradās tik vēlu.»
«Arī mans tēvs atgriezās, lai piedalītos karā,» Saksona teica.
«Un mans arī,» piebilda Bilijs.
Viņi līksmi raudzījās viens uz otru; bija atrasts jauns kopēju interešu punkts.
«Nu labi, bet tagad viņi visi miruši, vai ne?» Bērts drūmi iesaistījās sarunā. «Nav taču nekādas starpības, vai mirst kara laukā, vai nabagmājā. Galvenais ir tas, ka beigts. Manis dēļ mans tēvs varētu būt arī pakārts. Paies tūkstoš gadu, un nevienam tas vairs nebūs svarīgi. Sī lielīšanās ar senčiem mani nogurdina. Un bez tam mans tēvs nemaz nevarētu piedalīties karā, jo viņš piedzima divus gadus pēc tam, kad karš jau bija beidzies. Bet divus manus tēvočus nogalināja pie Getisburgas. Man liekas, ka pietiek.»
«Gluži manas domas,» Mērija apstiprināja.
Berta roka atkal zagās ap Mērijas vidukli.
«Bet mēs esam šeit vai neesam?» viņš teica. «Tas ir galvenais. Mirušie ir miruši, un tādi arī paliks.»
Mērija uzlika tam roku uz mutes un rāja viņa bezdievību, bet Bērts noskūpstīja viņas delnu un pielieca galvu tuvāk viņas sejai.
Jautrais troksnis un trauku šķindoņa arvien pieauga, jo pusdienotāju bija salasījies jau krietni daudz. Sur tur atskanēja pa aprautai dziesmai. Vīriešu rupjie smiekli jaucās ar meiteņu spalgajām balsīm, kad abu dzimumu jaunieši uzsāka savu mūžīgo ķircināšanos un ķīviņu. Daudzi vīrieši jau atradās alkohola reibumā. Pie kāda galda netālu no viņiem dažas meitenes sāka uzrunāt Biliju, un Saksona, kas jau stipri vien bija iejutusies īpašnieka lomā, greizsirdīgi vēroja, ka viņš ir augstākā mērā kārota persona.
«Vai viņas nav riebīgas?» Mērija ļāva vaļu savam īgnumam. «Viņas krīt uz nerviem. Es zinu, kas tās ir. Neviena kārtīga meitene ar tām nedraudzēsies. Paklausieties, ko viņas saka!»
«O Bil!» iesaucās viena no viņām, skaista jauna tumšmataina meitene. «Ceru, ka nebūsit mani aizmirsis, Bil?»
«Ak jūs, cālīt,» viņš galanti atsaucās.
Saksona sevi mierināja ar to, ka manīja Bilija netīksmi, un viņai radās dziļš riebums pret tumšmataino meiteni.
«Vai dejosit?» meitene atkal sauca.
«Varbūt,» viņš atbildēja un tūlīt pievērsās Saksonai. «Vai zināt, mums, vecajiem amerikāņiem, patiesību sakot, vajadzētu turēties kopā. Kā jūs domājat? Mūsējo vairs nav daudz. Zeme pilna visādiem svešiniekiem.»
Viņš turpināja runāt klusā sirsnīgā balsī, pieliekdams galvu tuvu viņas galvai, it kā rādītu pārējām meitenēm, ka aizņemts.
Viņiem iepretim pie nākošā galda sēdošais jaunais vīrietis bija pamanījis Saksonu. Tas bija uzcirties kā īsts slaists, un visa viņa sabiedrība, kā vīrieši, tā sievietes, bija netīkama.
«Ei, tu tur!» viņš kliedza. «Tu ar tām samta kurpēm. Ko tu domā par mums abiem?»
Meitene blakus mēģināja to apklusināt, apskāva tam rokas ap kaklu un, kaut gandrīz nosmacēja to skūpstiem, dzirdēja to murminām:
«Es tev saku, viņa ir lieliska, un tu tūlīt redzēsi, ka es pieiešu pie viņas un noņemšu tam plikadīdam.»
«Bečertaunas klaidoņi,» Mērija nicīgi teica.
Saksonas acis sastapās ar meitenes stingo skatienu un lasīja tur naidu un sarūgtinājumu, bet Bilija acu dzīlēs viņa pamanīja gruzdam dusmas. Viņa acis vērtās saīgušas un reizē arī skaistākas nekā jebkad agrāk, tā Saksonai likās. Tuvojās negaiss. Zilajās acu dzīlēs mainījās gaisma un ēnas, un meitenei šķita, it kā tās būtu neizdibināmi atvari. Viņš vairs nerunāja un arī nepūlējās to darīt.
«Tikai necel traci,» Bērts mierināja. «Viņi nāk no līča otras puses un nezina, kas tu esi, tas ir viss.»
Bērts ātri piecēlās, piegāja pie kaimiņu galda, pačukstēja tiem dažus vārdus un atkal atgriezās. Visu sejas pievērsās Bilijam. Apvainotājs pēkšņi piecēlās kājās, pastūma sāņus meiteni, kas izstiepa roku, lai viņu atturētu, un tuvojās viņu galdam. Tas bija liels spēcīgs vīrietis, cietu ļaunu seju un niknām acīm. Bet viņš bija uzvarēts.
«Tātad tu esi Lielais Bils Robertss,» viņš aizsmakušā balsī teica un žagodamies atspiedās uz viņu galda. «Noņemu tavā priekšā cepuri. Es atvainojos. Apbrīnoju tavu gaumi attieksmē uz brunčiem, un tas ir kompliments, to es tev varu teikt. Bet es nezināju, kas tu tāds esi. Ja būtu zinājis, ka esi Bils Robertss, es nebūtu ne iepīkstējies. Saproti? Vēlreiz atvainojos. še mana roka.»
«Lai paliek, aizmirsīsim to,» strupi teica Bilijs un drūmi sarauktu pieri sniedza otram roku, aizgrūzdams pie tam svešo ar krietnu grūdienu atpakaļ pie viņa galda. Saksonas acis bija plaši ieplestas. Seit bija sargs, patvērums, vīrietis, no kā baidījās bečertaunieši, izdzirduši viņa vārdu vien.
Pēc maltītes bija vēl divas dejas, un tad mūzikas kapela rādīja ceļu uz arēnu, kur vajadzēja sākties sacīkstēm. Dejotāji gāja līdzi, un arī ēdāji cēlās no visiem galdiem un pievienojās gājienam. Pieci tūkstoši skatītāju pildīja zālaino amfiteātra nogāzi un spiedās tuvāk arēnai. Tur pašreiz lasījās vīri, kam bija jāvelk virve. Bija pieteikti Oklendas un Sanfrancisko mūrnieki. Izvēlētie sacīkšu dalībnieki smagām, platām kustībām nostājās pie virves. Viņi iemina ar zābaku papēžiem caurumus mīkstajā zemē un notriepa ar zemēm rokas, to viņi darīja smiedamies un jokodamies un sasaucoties ar skatītāju pūli. Kārtības sargi mēģināja atspiest paziņu, radu un draugu baru tālāk no arēnas. Ķeltu asinis kūsāja, ķeltu partijas gars jau sāka cilāt galvu. Gaisā virda urrā kliedzieni un bezgalīgi daudz labu padomu, brīdinājumu un draudu. Daudzi pameta paši savus partijas biedrus un pārgāja ienaidnieka pusē, lai uzraudzītu, vai tur nedara blēdības. Starp šiem uzbāzīgajiem palīgiem bija tikpat daudz sieviešu kā vīriešu. Daudzās kājas, mīņājot un stampājot zemi, sacēla veselus putekļu mākoņus, Mērija rīstījās, klepoja un lūdza Bertu, lai palīdz viņai izkļūt no drūzmas. Bet šķita, ka izredzes uz kautiņu atraisījušas Bertā vai pašu velnu, un viņam nebija citu domu, kā vienīgi virzīties uz priekšu. Saksona pieķērās Bilijam, kas viņai apdomīgi un metodiski ar elkoņiem atbrīvoja ceļu.