«Te nav vieta meitenēm,» viņš rūca un māksloti vienaldzīgi raudzījās uz viņu, dodams pie tam ar elkoni krietnu dunku sānos kādam īram, kas tūlīt pagrieza ceļu.
«Tiklīdz viņi sāks vilkt, tā arī sāksies. Ļaudis pārāk daudz dzēruši, un jūs droši vien zināt, ka tur, kur salasās krietnie īri, vienmēr iznāk kautiņš.»
Saksona nepavisam neiederējās šo sieviešu un vīriešu sabiedrībā. Visiem bija tik smagi locekļi, bet viņa izskatījās maza un bērnišķa, smalka un nevarīga kā citas pasaules būtne. Bet viņu sargāja Bilija spēcīgais ķermenis un cietie muskuļi. Atkal un atkal viņš raudzījās daudzo sieviešu sejās ap viņiem, lai tad pievērstos viņas sejai un uzmanīgi pētītu to, un viņa ļoti labi saprata, ka jauneklis izdara salīdzinājumus.
Te soļu divpadsmit no viņiem izcēlās strīds; bija dzirdami skaļi saucieni un troksnis, kas satrauca un lika nolīgoties visam skatītāju baram. Kāds resns vīrs, ko drūzma pagrūda sāņus, strauji uzgrūdās Saksonai un piespieda viņu cieši klāt Bilijam, kas satvēra vīra plecus un deva tam krietnu grūdienu, bet tas nebija tik miermīlīgs kā dažkārt. Upuris neviļus ierūcās un pievērsa viņiem seju — tā nepārprotami bija īra seja, saulē sarkanbrūni iedegusi un dusmās zvērojošām acīm.
«Ko tas nozīmē?» viņš šņāca.
«Vai tu nevari taisīties, ka tiec tālāk?» bija Bilija atbilde, un to pavadīja jauns iespaidīgs belziens.
īrs atkal ierūcās un par jaunu mēģināja pagriezties, bet stāvi, kas to spieda no abām pusēm, turēja viņu kā spailēs.
«Es tev tūlīt došu pa purnu,» īrs solīja dusmu aizžņaugtā balsī.
Bet tai pašā mirklī viņa paša seja saņēma pamatīgu belzienu. Viņa mute vairs nešņāca, un niknajās acīs at- plaiksnīja labsirdīga izteiksme.
«Tikai tagad redzu, kas tu esi. Es redzēju, kā tu piekāvi briesmīgo zviedru, kaut arī tevi apkrāpa un nepiešķīra uzvaru.»
«Nē, to tu gan nedarīji,» Bilijs jautri teica. «Tu to vakaru redzēji, kā mani krietni piepēra. Spriedums bija pareizs.»
Irs taisni staroja. Viņš bija mēģinājis pateikt komplimentu ar meliem, bet tas, ka to noraidīja, tikai palielināja viņa apbrīnu un cieņu.
«Nu jā, tas bija gan krietns pēriens,» viņš piekrita. «Bet tu turējies kā vesels bars meža kaķu. Tiklīdz varēšu atbrīvot roku, es tev paspiedīšu ķepu un palīdzēšu buksēt jauno dāmu.»
Sacīkšu vadītājs, kas bija velti pūlējies atvairīt pūli, tagad atmeta šo nodomu, izšāva pistoli, un nu sākās virves vilkšana. Bet tai pašā acumirklī likās, ka būtu pasprukuši visi pekles gari. Vīrieši vilka un rāva virvi, līdz viņu sejas no lielas piepūles kļuva zilsarkanas un locekļi brikšķēja. Virve bija jauna, un, kad tiem paslīdēja rokas, piesteidzās viņu sievas un meitas pilnām saujām zemes, lai ietrieptu vilcēju rokas un virvi, jo pēc tam tie varēs labāk pieķerties.
Kāda liela auguma sieva, cīņas gara iedvesmota, satvēra virvi un vilka kopā ar vīru, skaļiem saucieniem to vēl pamudinādama. Pretējās komandas uzraugs, pilnā kaklā bļaudams, vilka viņu nost, bet tai pašā acumirklī kā sitiena ķerts vērsis nogāzās no kājām, jo kāds sievietes komandas biedrs tam bija iezvēlis pa galvu. Bet ari viņu pašu tūlīt notrieca no kājām, un spēcīgiem muskuļiem apbalvotas sievas tagad cīnījās blakus saviem vīriem. Velti protestēja, kratīja dūres un kliedza tiesnesis un uzraugi. Vīrieši un sievietes juku jukām pielēca pie virves un palīdzēja vilkt. Te nebija vairs komanda pret komandu, bet visa Oklenda pret visu Sanfrancisko vispārējā jautrā cīņā. Roka pakaļ rokai cīņas sajūsmā pūlējās satvert virvi. Un tās rokas, kam neizdevās piekļūt virvei, pārvērtās par veseriem, kas dauzīja degunus uzraugiem, ja tie mēģināja atraut nelūgtos palīgus no virves.
Bērts no prieka kauca, bet Mērija ārkārtīgās bailēs tam cieši pieķērās. Cīnītājus, kas bija vistuvāk virvei, nogāza zemē un mina kājām. Gaisā sacēlās putekļu mākoņi, un visās malās bija dzirdami spalgi un nevarīgi kliedzieni un kaucieni, tie bija satracinātie vīrieši un sievietes, kas nevarēja piedalīties kaujā.
«Traka lieta, traka lieta,» Bilijs atkal un atkal murmināja; un, kaut arī viņš redzēja visu, kas notiek, viņš tomēr aukstasinīgi un droši ar draudzīgā īra palīdzību arās caur drūzmu un izveda Saksonu no kaušļu bara.
Beidzot izcēlās katastrofa. Zaudētāju komandu un visus tās labprātīgos palīgus pēkšņā rāvienā pārvilka pretējā pusē, un tai pašā acumirklī arēnu appludināja pūlis, un viss izgaisa cīnītāju jūklī.