Izvedis Saksonu no burzmas un atstājis to īra apsardzībā, Bilijs metās atpakaļ drūzmā. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās, vezdams pazudušo pāri — Bertu, kas bija dabūjis belzienu pa ausi un asiņoja, bet starojošā omā, un saņurcīto un histērisko Mēriju.
«Tas nav nekāds sports,» viņa atkal un atkal atkārtoja. «Tas ir skandāls, netīrs skandāls.»
«Taisīsimies, ka tiekam no šejienes projām, tas vēl ir tikai sākums,» Bilijs teica.
«Nē, pagaidi drusku,» Bērts lūdza. «Tas ir savus astoņus dolārus vērts. Vienalga, cik tas maksātu, dārgi tas nav. Tik daudz asiņainu degunu un zilu acu nedabū redzēt pat veselā mēnesī.»
«Labi, ej atpakaļ un papriecājies,» Bilijs teica. «Es aizvedīšu meitenes uzkalnā. No turienes labi varēsim visu redzēt. Bet es daudz nedodu par tavu labo izskatu, ja tevi notvers īri.»
Pārsteidzoši īsā laikā viss tracis jau bija norimis, jo blakus arēnai no tiesneša paaugstinājuma ziņotājs kliedza, ka tagad sāksies sacīkšu skrējiens zēniem. Bērts, saīdzis un neapmierināts, pievienojās Bilijam un abām meitenēm, kas no uzkalna raudzījās lejā arēnā.
Bija zēnu skriešanās un meiteņu skriešanās, skriešanās jaunām sievietēm un vecām sievietēm, resniem vīriešiem un resnām sievietēm, skriešanās ar maisu un skriešanās uz trim kājām, un sacīkšu dalībnieki joņoja pa nelielo arēnas skrejceļu, bet viņu palīgi kliedza kā ārprātīgi. Virves vilkšana jau bija aizmirsta. Visur bija jūtama laba oma.
Pieci jauni vīrieši nostājās pie starta, noliecās tā, ka roku pirkstgali skāra zemi, un tādā stāvoklī gaidīja startera revolvera šāvienu. Trijiem bija kājās zeķes, bet abiem pārējiem dzeloņotas skrejkurpes.
«Skriešanās jaunekļiem,» Bērts skaļā balsī lasīja programmu. «Un tikai viena godalga — divdesmit pieci dolāri. Skaties to sarkanmataino ar dzeloņiem — to tur, kas stāv pēdējais ārmalā. Sanfrancisko liek uz to. Tas ir favorīts, uz viņu daudz liks.»
«Kā tu domā, kas uzvarēs?» Mērija griezās pie Bilija kā lietpratēja sporta lietās.
«Kā es to varu pateikt?» viņš atbildēja. «Neesmu nevienu no viņiem agrāk redzējis. Man viņi visi šķiet labi. Un labākais no viņiem uzvarēs, tas ir viss.»
Atskanēja starta šāviens, un pieci skrējēji aizdrāzās. Trīs no viņiem palika iepakaļ jau pie starta. Sarkanmatainais izvirzījās vadībā, bet tam cieši blakus turējās melnmatains jauns puisis, un bija skaidrs, ka sacīkstes norisināsies starp šiem abiem. Pusceļā melnmatainais pēkšņā izrāvienā pārņēma iniciatīvu, un bija redzams, ka viņš šo tempu nodomājis ieturēt līdz galam. Viņš aizgāja priekšā desmit pēdu, un sarkanmatainais netika tam ne par collu tuvāk.
«Tas puisis ir ko vērts,» Bilijs paskaidroja. «Un viņš pie tam neizlieto visus spēkus, bet sarkanmatainais būs drīz gatavs.»
Kad melnmatainais sasniedza mērķi, viņš vēl arvien bija desmit pēdu sarkanmatim priekšā; atskanēja mežonīgi gaviļu saucieni. Bet pēkšņi bija dzirdami arī svilpieni un kaucieni. Bērts kūsāja sajūsmā.
«Oi, oi, oi,» viņš tikko varēja parunāt. «Nu, vai Friska netrako? Tūlīt sāks uguņot, uzmanieties tikai. Skatieties, viņi ceļ iebildumus. Tiesnesis atsakās izmaksāt uzvarētājam naudu. Un ap viņu salasās visa banda. O! O! 01 Neesmu tik labi uzjautrinājies, kopš mana vecā lēdija salauza kāju.»
«Kādēļ viņi negrib tam maksāt, Bilij?» Saksona jautāja. «Viņš taču uzvarēja.»
«Friskas partija apgalvo, ka viņš esot profesionālis,» Bilijs paskaidroja. «Viņi strīdas par to. Bet tas nav taisnība. Viņi visi skrien naudas dēļ, tātad visi ir profesionāļi.»
Pūlis viļņoja, strīdējās un auroja. Tas viss notika šķīrējtiesneša paaugstinājuma priekšā. Tiesneša sēdeklis bija rahītiska divstāvu tribīne ar vaļēju virsējo platformu, kur tiesneši žestikulēdami strīdējās tikpat dedzīgi kā pūlis lejā.
«Tagad sāksies!» Bērts auroja. «Ak tu bandīts!»
Melnmatainais skrējējs, savu biedru atbalstīts, uzkāpa pa ārējām kāpnēm pie tiesnešiem.
«Godalgu piespriedējs ir viņa pusē,» Bilijs teica. «Skatieties, viņš dod tam naudu, arī daži tiesneši stāv par viņu, citi turpretim protestē. Un, lūk, kur rāpjas augšā pretējās komandas piekritēji — sarkanmatainā biedri.»
Bilijs pievērsās Saksonai un mierinādams smaidīja. «Labi, ka šoreiz neesam tur vidū. Nākošā minūtē tur lejā sāksies pamatīgs kautiņš.»
«Tiesneši mēģina viņu pierunāt atdot naudu,» Bērts paskaidroja. «Un, ja viņš to nedarīs, otra banda viņam to atņems. Skatieties! Tagad viņi tam grib atņemt naudu!»
Augstu pāri galvai uzvarētājs turēja papīra vīstoklīti ar divdesmit pieciem sudraba dolāriem. Viņa biedri to bija ielenkuši un pleciem atspieda tos, kas tam gribēja atņemt naudu. Sist vēl nesita, bet juceklis palielinājās, viegli celtā tribīne grīļojās un šūpojās. No pūļa lejā atskanēja saucieni: «Dod atpakaļ naudu, tu suns!» — «Turi to cieti, Tim!» — «Tu godīgi uzvarēji, Timij!» — «Dod atpakaļ, tu riebīgais laupītāj!» Nekrietni ķengājumi, kā arī draudzīgi padomi bira pār uzvarētāju.
Troksnis kļuva arvien trakāks. Tima biedri cīnījās, lai noturētu viņu augšā, un jaunekļa roka, kas turēja iegūto naudas balvu, bija pastāvīgi izstiepta gaisā, jo to nemitīgi tvarstīja daudzas rokas. Reiz, kaut arī tikai vienu mirkli, viņa roku norāva lejā. Atkal roka pacēlās. Bet papīrs jau bija pārplēsts, un Tims, saņēmis pēdējos spēkus, svieda naudas gabalus kā sudraba šalti lejā pāri pūļa galvām. Ilgāku laiku visi strīdējās un bārās.
«Es vēlētos, kaut viņi reiz beigtu un mēs varētu iet atpakaļ dejot,» žēlojās Mērija. «Tā nav nekāda izprieca.»
Gausi un ar lielām pūlēm beidzot bija atbrīvota tiesneša tribīne; kāds ziņotājs nostājās pie tribīnes malas un izstiepa rokas, lai apklusinātu pūli. Niknie kliedzieni lēni norima.