Visplašāk izplatītas un arī visvienkāršāk ārstējamas ir mikozes, kas skar ādu, bet bieži novēro arī maksts mikozes. Ādas mikozes parasti attīstās lielo ķermeņa kroku apvidū: dibena spraugā starp gūžu apaļumiem, cirkšņu krokās, sievietēm zem krūtīm, padusēs un spraugās starp roku un kāju pirkstiem (pirkststarpās).
Pazīmes, kas liecina par mikozi, ir šādas: intensīva nieze, dedzināšanas sajūta, pacelti apsārtuši plankumi abās ādas krokas malās un visai bieži arī neliela plaisiņa krokas dziļumā, kas var nedaudz mitroties. Starp pirkstiem mēdz būt apsārtuši bojājumi ar ādas plīsumiem un mitrošanos, kas var aptvert arī plaukstas virspusi vai vēl plašākas ādas daļas.
Mikoze, precīzāk sakot, kandidoze ir parazitāra slimība, kuru ierosina mikroskopiskas rauga sēnes (Candida albicans). Candida albicans ir sēne, kas normālos apstākļos allaž atrodama gremošanas traktā. Ja šī sēne izkļūst no gremošanas trakta, tā var izraisīt ādas un gļotādu bojājumus. Var nošķirt akūtu mikozi, kas ir visai parasta slimība, kuras pamatā ir lokāli faktori, no retāk sastopamās un grūtāk ārstējamās hroniskās mikozes, kas rodas imūnsistēmas mazspējas dēļ.
Nepieciešams skaidri nošķirt lokālus un vispārējus cēloņus.
• Lokālie cēloņi: ādas atmiekšķēšanās un tās mitrināšana, higiēnas principu neievērošana, sintētisko apavu, nirēju kombinezonu un gumijas cimdu valkāšana, antiseptisku līdzekļu un skābu ziepju lietošana, slikti dezinficētu peldbaseinu apmeklēšana.
• Vispārējie cēloņi: grūtniecība maksts mikožu gadījumā, imūndeficīts, diabēts, ilgstoša medikamentu (antibiotiku, glikokortikoīdu, ķīmijterapijas līdzekļu) lietošana. Ieteicams visos gadījumos par mikozi informēt ārstu, ja viņš gatavojas parakstīt antibiotikas. Šādās situācijās ārsts jums ieteiks arī profilaktiskus līdzekļus pret mikozēm, kurus vajadzēs lietot antibiotiku kursa laikā.
Šīs mikroskopiskās sēnes var skart visus orgānus, sākot no ķermeņa ārējā pārsega (ādas, nagiem, apmatojuma) un ārējiem orgāniem (acīm, auss ārējās ejas), ieskaitot dziļi novietotos iekšējos orgānus (gremošanas traktu, elpošanas sistēmu, urīnizvadsistēmu).
C Mēness ietekme
Mikozes izraisa mikroskopiskas sēnes, un uz tām Mēness iedarbojas tieši tāpat kā uz cepurīšu sēnēm, kuras mēs atrodam pļavās un mežos. Sēņošanas cienītāji labi zina, ka augoša Mēness laikā (pirmajā ceturksnī) sēnes straujāk izdīgst no zemes, lai savu pilnbriedu sasniegtu pilnmēness laikā, bet pēc tam sažūtu un sakristos. Arī dārznieki un augkopji ir novērojuši, ka augošs Mēness veicina sulu pieplūdumu augos, it īpaši barības vielu apriti, un palielina to vitalitāti. Tas viss veido biodinamiskās audzēšanas teoriju. Kaut gan šīs parādības zināmas jau daudzus gadsimtus, to zinātniskā skaidrojuma joprojām nav. Vai var salīdzināt mūsu ķermeni ar dārzu, kurā aug cepurīšu sēnes? Šāds salīdzinājums gan šķiet dīvains, tomēr tas ir pieņemams…
Cits skaidrojums Mēness ietekmei uz mikozēm ir tāds, ka sēnes daudz labāk attīstās skābā vidē. Bet organisma vide arī jaunmēness laikā kļūst skābāka, kā to pēc daudziem tūkstošiem pH analīžu jau pierādīja farmaceite Žanna Ruso (Rousseou). Tādējādi sēnes cilvēka organismā rod labvēlīgus augšanas apstākļus arī dilstoša Mēness un jaunmēness laikā.
Piemērots uzturs un uztura bagātinātāji
Nepieciešams padarīt vidi bāziskāku un nedēļā pirms pilnmēness iestāšanās, kā arī pilnmēness dienā ievērot skābuma mazināšanas kūri. Šim nolūkam domāti īpaši uztura bagātinātāji, kas satur daudz kalcija, magnija, kālija un dzelzs.
Tāpat nepieciešams arī izvēlēties piemērotu uzturu, proti, tādu, kas ir pasārminošs:
• samazināt skābo produktu patēriņu, t. i., mazāk ēst gaļu. žāvējumus, zivis, olas, sierus, cukurus, šokolādi…;
• palielināt sārmainu jeb bāzisku produktu īpatsvaru, t. i., vairāk lietot zaļos dārzeņus, augļus, krāsainos dārzeņus (izņemot tomātus), žāvētus augļus…;
• daudz dzert ar kalciju un magniju bagātus minerālūdeņus.
(Pasārminošo un pakābinošo produktu uzskaitījumu varat atrast grāmatas trešajā daļā.)
Zaļie māli
Zaļo mālu dziednieciskās īpašības pazīstamas jau kopš sirmas senatnes: par tām rakstīts jau uz šumeru māla plāksnītēm, kas tapušas ap 2000 gadu pirms mūsu ēras. Visefektīvākie māli ir "montmorilonīts", kuru iegūst Provansā; tos dēvē ari par "supermāliem", jo tajos ir ļoti daudz magnija (aptuveni) 10 %). Šie māli ir ļoti sārmaini: to pH līmenis ir robežās no 9,4 līdz 10 (vidējais pH ir 7,4). Vienlaikus tajos ir arī daudz dzelzs tādu ķīmisku savienojumu veidā, kas tiem piešķir īpatnējo zaļo krāsu.
Zaļie māli
Ārīgai lietošanai
Rītos un vakaros apziediet mikozes skartās vietas ar biezu zaļo mālu kārtu un atstājiet iedarboties 15 līdz 20 minūtes.
Iekšķīgi
lejauciet divas vai trīs ēdamkarotes zaļo mālu lielā glāzē ar ūdeni un atstājiet uz visu nakti.
Nākamajā rītā izdzeriet šķidro daļu (nevis tos zaļos mālus, kas nogulsnējušies glāzes dibenā).
To ieteicams turpināt līdz simptomu izzušanai.
3 Mikozes
Simptomi
Nieze Dedzināšanas sajūta Sārti plankumi
Cēloņi
Pārlieku skāba vide Līdzekļi
Pasārminošs uzturs Zaļie māli vietējās aplikācijās vai iekšķīgi
nomākts garastāvoklis un melanholija