"Būt bēdīgam (skumīgam) [3] " - tas nozīmē melanholisku, mazliet sērīgu garastāvokli, kad viss dzīvē rādās tumšās krāsās - tā, kā tas ir naktī. Tas ir emocionāls stāvoklis, kuru nekādā ziņā nebūtu vēlams jaukt ar depresiju. Depresija ir slimība, kuras pamatā ir psihiski cēloņi, bet depresijas izcelsmē sava loma ir arī psiholoģiskiem un ģenētiskiem faktoriem, turpretī skumjas ir pārejošs emocionāls stāvoklis.
Vai jūs to zinājāt?
Blūza vārds nāk no XVIII gadsimta afroamerikāņu kultūras: vajadzētu atsaukt atmiņā nostāstu par "zilajiem velniem" (blues devils), kuri, pēc melno vergu ticējumiem, esot redzami tajās naktīs, kad vergus pārņēmušas skumjas. It īpaši tas notiekot bezmēness naktīs, jo situācija, kad zemei naktī tiek liegta gaisma, viņiem likās velnišķīga. Sajās naktīs dzima blūzi, afroamerikāņu mūzikas žanrs, kas ar īpašu ritmu palīdzību pauž gan ikdienas priekus, gan bēdas.
Tas var likties pārsteidzoši, ka šādu apgalvojumu pauž ārsts, bet, manuprāt, nevajadzētu par katru cenu sākt ārstēt savas skumjas. Līdz XX gadsimtam šādu melanholisku noskaņojumu neuzskatīja par kaut ko anomālu. Gluži pretēji: tad pieņēma, ka melanholija ir daļa no mūsu dzīves. Romantisma pārstāvji pat pasludināja melanholiju un splīnu (angļu vai. "spleen") par pasaules uzskatu, Gandrīz visi mākslinieki uzskatīja, ka šāds skumju stāvoklis ir iedvesmas avots, jo padara cilvēku atvērtāku emocijām.
Šodien mēs dzīvojam reklāmas un plašsaziņas līdzekļu uzspiestas labsajūtas tirānijas varā. Ja kāds nav simtprocentīgi laimīgs katru brīdi, tad viņu uzlūko kā neveiksminieku un piedēvē pašapziņas trūkumu.
Patiesībā ne vienmēr justies pārlaimīgam ir tikai normāli, jo neviens nespēj nemainīgi justies optimisma pilns.
Pati daba mums šajā ziņā rāda piemēru: saule nespīd katru dienu un ir visai grūti, redzot rudenī pelēku miglu klājamies pār dīķi, iedomāties neticamu daili. "Vai tu zini, kas ir melanholija? Vai tu jau esi redzējis aptumsumu? Tas ir tā: mēness, kurš slīd tuvu gar sirdi, un sirds, kura vairs neizstaro gaismu," - tā rakstīja Kristiāns Bobēns (Bobin). Un skumjas ir pārejošas gluži tāpat kā Mēness fāzes.
Ir būtiski ielāgot, kādā Mēness fāzē ļums uznāk skumjas. Ja tās ir "Mēness pēdējā ceturkšņa skumjas" vai skumjas, kuru parādīšanās nekādi nav saistīta ar Mēnesi, - risinājums abos gadījumos nebūs viens un tas pats. Lai to uzzinātu, ielūkojieties savā piezīmju kalendārā: ja skumju lēkmes jums uzmācas nedējās, kas ir tieši pirms jaunmēness, tad jums ir "mēness pēdējā ceturkšņa skumjas".
Zināms, ka Mēness ir elektromagnētiska sistēma, kas izstaro elektriskos un magnētiskos viļņus (jeb starojumu). Mēness pēdējā ceturkšņa laikā šo viļņu polaritāte ir magnētiska un negatīva gluži tāpat kā elektriskās baterijas negatīvais pols. Tas izskaidro, kāpēc jūs jūtaties izsīcis un bez enerģijas gluži tāpat kā izlādējusies baterija.
Tomēr šie viļņi ietekmē arī hormonālo sistēmu. Pēdējā ceturkšņa laikā šī iedarbība ir vāja, tādēļ mazāk tiek stimulēta hormonu veidošanās un izdalīšanās.
Cits iespējams izskaidrojums ir saistīts ar cilvēka limbiskās sistēmas atmiņu. Mūsu smadzenes, mums pašiem to neapzinoties, atsauc atmiņā tos ļoti senos laikus, kad, tuvojoties bezmēness laikam, cilvēki dzīvoja bailēs, jo tad bija tumšs un viss - briesmu pilns.
No "zinātniskāka" izskaidrojuma viedokļa var teikt, ka Mēness pēdējais ceturksnis un jaunmēness ir Mēness fāzes bez gaismas naktī. Bet cilvēka ķermenim ir nepieciešama gaisma, jo tā viņu apgādā ar enerģiju. Gaisma, iekļuvusi organismā caur acīm, pārnes uz smadzenēm noteiktu informāciju, kas samazina melatonīna (miega hormona) veidošanos un izdalīšanos, kā arī paaugstina serotonīna - tāda neiromediatora, kam piemīt antidepresīvas īpašības, - veidošanos. Tātad, saņemot mazāk gaismas "porciju", ķermenī izveidojas ievērojami mazāk antidepresīvā hormona - serotonīna. Tas ļauj izprast "ziemas skumju" rašanos, jo tad trūkst Saules gaismas. Ar to var izskaidrot arī skumju garastāvokli cilvēkiem, kas strādā mākslīgā apgaismojumā vai krēslainās vietās. Bet tikpat labi tā var izskaidrot arī skumjas bezmēness naktīs.