Apogejs: brīdis, kad Mēness atrodas vistālāk no Zemes.
Mēness sirpis: laiks, kad Mēness izskatās pēc sirpja. Augošam Mēnesim sirpja ārējā mala ir vērsta pa labi. Dilstošam Mēnesim sirpja ārējā mala ir vērsta pa kreisi.
Lunārais cikls (sideriskais mēnesis): laiks, kas šķir divas jaunmēness fāzes. Tā ilgums vidēji ir 29,53 dienas.
UZMANĪBU!
Nedrīkst to jaukt ar lunāro (sinodisko) mēnesi (laiku, kad Mēness atgriežas tajā pašā stāvoklī attiecībā pret zvaigznēm), kas ilgst 27,3 dienas.
Gravitācija: universāls spēks, kura dēļ debess ķermeņi savstarpēji pievelk cits citu. To atklāja Ņūtons, un ar tā palīdzību var īpaši labi izskaidrot plūdmaiņu (paisumu un bēgumu).
Augošs Mēness: laika periods, kas ilgst no jaunmēness līdz pilnmēnesim. Lunārā cikla (sideriskā mēneša) pirmo 13 vai 14 dienu laikā saka, ka Mēness "aug", jo, sākot ar jaunmēness pirmo nakti, kad Mēness praktiski nemaz nav redzams, tas pakāpeniski aug, kļūdams aizvien lielāks.
Dilstošs Mēness: laika periods, kas ilgst no pilnmēness līdz jaunmēnesim. Starp 14. un 27. lunārā cikla (sideriskā mēneša) dienu Mēness virsma pakāpeniski samazinās un pamazām ieiet pēdējā ceturksnī: tas mainās no pilnīgi apaļa (pilnmēness laikā) līdz sirpja formai (pēdējā ceturksnī).
Augšupejošs vai lejupejošs Mēness (nevajag to jaukt ar augošu vai dilstošu Mēnesi): ikvienam zināms, ka Saule atkarībā no gadalaika lec dažādās vietās pie apvāršņa un paceļas augstāk vai zemāk debesīs. Tas pats sakāms arī par Mēnesi: 29 dienas un vēl pusi dienas ilgajā ciklā katru dienu tā lēkšanas un rietēšanas vieta pakļauta deklinācijai (deklinācija - leņķiskais attālums no debess ekvatora līdz spīdeklim). Lai par to pārliecinātos, pietiek ielāgot, kurā vietā Mēness lecot parādās pie horizonta, un izvēlēties kādu atskaites punktu (koku, baznīcu). Jūs noskaidrosiet, ka katru dienu mainās Mēness lēkta vieta. Mēness lēkta vieta novirzās uz ziemeļiem, bet rieta vieta - uz dienvidiem. Gada laikā ir brīži, kad augošs Mēness (īsi pirms pilnmēness) lec dažus grādus uz ziemeļiem no vietas, kur tas noriet (nedaudz uz dienvidiem).
Iesarkans (ruds) Mēness: laiks, kad pastāv paaugstināts salnu risks; šajā laikā apsalst jaunie stādi, iegūstot brūnganu toni.
Patiesi vai aplam?
Būtu aplam apgalvot, ka iesārts Mēness izraisa salnas. Šāda sakarība starp Mēnesi un aukstumu, kas noved pie salnām, rodas tādēļ, ka gaiss ir dzidrs un nav mākoņu. Tādējādi Zemes siltums paceļas gaisā, lauki vairāk atdziest un vērojama temperatūras krišanās. Šāda sakarība starp aukstumu un pilnmēnesi novērojama visos gadalaikos, taču ne vienmēr tā rada kaitējumu: pirms pavasara asni vēl ir zem zemes, turpretī, kad pagājis maijs, augi jau ir pietiekami paaugušies, lai spētu salnu izturēt.
Siltās zemēs, kaut gan Mēness tajā pašā gadalaikā uzvedas līdzīgi, salnas nemēdz būt.
Mēdz sacīt, ka iesarkano Mēnesi radot īpašas atmosfēras parādības pavasarī. Angļu valodā aprīļa pilnmēnesi reizumis dēvē par pink moon (tulkojumā "sārts mēness", nevis "ruds mēness", protams, lai neapvainotu daiļās anglietes ar rudiem matiem).
Mēness gaisma: Mēnesim pašam savas gaismas nav, bet tas tikai atstaro gaismu, kas pie tā nonāk no Saules, Tātad Fransiss Blanšs (Francis Blanche) maldījās, apgalvodams: "Mēness apdzīvotības pierādījums ir tas, ka tam ir gaisma."
Plūdmaiņa (paisums un bēgums): ir četru veidu plūdmaiņa, kuru izraisa Mēness, Saules un, mazākā mērā, Zemes pievilkšanas spēks.
Visplašāk zināma ir okeānu plūdmaiņa: to ierosina Mēness pievilkšanas spēks, kas ietekmē ūdens masas, kuras klāj Zemes virsmu. Tā kā arī Saule pievelk okeāna ūdens masas, tad plūdmaiņas intensitāte mainās atkarībā no tā, kā savstarpēji kombinējas abi pievilkšanas spēki. Tādējādi, kad Mēness un Saules iedarbība pilnmēness un jaunmēness laikā summējas, plūdmaiņa ir spēcīgāka: to reizēm mēdz tēlaini saukt par "dzīvā ūdens plūdmaiņu". Turpretī laikā, kad Mēness un Saules pievilkšanas spēki darbojas viens otram pretī - to ietekme neitralizējas mēdz runāt par "miruša ūdens plūdiem".
Visspēcīgākā plūdmaiņa (tās stipruma koeficients ir no 100 līdz 120) ir ekvinokcijas laikā 21. martā un 21. septembrī. Tiesa, šī atziņa attiecināma vienīgi uz Eiropu.
Bez okeāna plūdmaiņas pastāv vēl trīs citi plūdmaiņas paveidi:
• atmosfēras plūdmaiņa, kas izpaužas kā nelielas atmosfēras spiediena svārstības;
• jonosfēras plūdmaiņa;
• zemes plūdmaiņa, kad par dažiem decimetriem pārvietojas Zemes garoza.
Mēness mezgls. Tas ir punkts, kurā Mēness orbīta (pa kuru Mēness riņķo ap Zemi) šķērso Zemes orbītu (pa kuru Zeme riņķo ap Sauli). Tas notiek divas reizes mēnesī, vienreiz - augoša, otrreiz - dilstoša Mēness laikā un ilgst tikai dažas stundas.
Vai jūs to zināt?
Visi dārznieki pūlas neko būtisku dārzā nedarīt Mēness mezglu laikā, jo domā, ka tie ietekmē augus. Šis brīdis turpretī ir par īsu, lai varētu iespaidot cilvēka veselību.
Jaunmēness, ko dēvē arī par tukšu Mēnesi. Mēness nav redzams, jo tas atrodas tieši starp Zemi un Sauli. Saules gaisma ir pārāk spilgta, lai to redzētu, turklāt Saules stari, kuri krīt uz Mēnesi, netiek atstaroti no Zemes.
Pilnmēness jeb spožs Mēness. Pret Zemi pavērsto Mēness virsmu pilnībā apspīd Saule, un visi Saules stari, kas krīt uz Mēnesi, tiek atstaroti pret Zemi.
Perigejs. Tā laikā Mēness atrodas vistuvāk Zemei un tā pievilkšanas spēks ir vislielākais. Tas ir pretstats apogejam.
Mēness fāzes. Tā kā Mēness pats neizstaro gaismu, bet vienīgi atstaro to gaismu, ko tas saņem no Saules, Mēness fāzes ir atkarīgas no triju debess
ķermeņu - Saules, Zemes, Mēness - savstarpējās konfigurācijas konkrētā mēneša laikā. Un patiesi, Mēness griežas ap Zemi, bet tā savukārt - ap Sauli.