Viedokļi ir pretrunīgi. Ir pētījumi, kuros konstatēts, ka pilnmēness laikā šizofrēnijas slimnieku stāvoklis pasliktinās, kā arī panikas lēkmes un krampju lēkmes epilepsijas slimniekiem ir vērojamas biežāk. Tomēr šajos pētījumos apsekots diezgan neliels skaits pacientu. Tāpēc šos spriedumus nav pieņemts uzskatīt par pierādījumu.
Amerikāņu zinātnieki, kuri prasmīgi pielieto visdažādākās statistikas datu apstrādes metodes, vairāku gadu garumā salīdzināja slepkavību un pašnāvību biežuma rādītājus, bet nebūt nespēja konstatēt to saistību ar pilnmēnesi. Savukārt, meklējot sakarību starp Mēness fāzēm un ceļu satiksmes negadījumiem, kā arī ar policijā vai ugunsdzēsības dienestā saņemtajiem izsaukumiem uz krimināla rakstura dedzināšanas gadījumiem, nebija iespējams izdarīt nekādus secinājumus.
Mans secinājums. Lai gan manas izpētes pašreizējā stadijā es nevaru kaut ko pārliecinoši pierādīt, tomēr varu teikt, ka tautā plaši izplatītais ticējums, ka trakie un noziedznieki mīl pilnmēnesi, ir zināmā mērā izskaidrots.
Un es tam meklēju saprātīgu izskaidrojumu: varam iedomāties, ka pilnmēness naktīs, kad reizumis ir gandrīz tikpat gaišs kā dienā, piromānam ir vieglāk, neviena nemanītam, ielavīties mežā; un arī autovadītāji ir mazāk piesardzīgi nekā tumšā naktī! Bet tas neizklausās pārāk zinātniski… tādēļ kopā ar neirozinātnes speciālistiem es turpinu šī jautājuma izpēti.
Kā darbojas smadzenes?
Atbilstoši šo speciālistu vērtējumam mūsu smadzenes veido trīs pakāpes, kas nedaudz atgādina trīs krievu lellītes (matrjoškas), kuras ievietotas cita citā.
Pirmā pakāpe ir pati primitīvākā lielo pusložu daļa (t. s. reptiliskās smadzenes, kuras cilvēks mantojis no pirmatnējiem rāpu|iem). Tur mājo instinkti, refleksi, gribai nepakļautas domas un kustības, kā arī saglabātas atmiņas par mūsu attālo senču attīstību laikā, kad mēs bijām daudz tuvāki krokodiliem, kuri peldēja siltajos ūdeņos Zemes senākās veidošanās periodos, nekā cilvēciskām būtnēm… Šīs mūsu "reptiliskās smadzenes" saglabājušas ziņas par laikiem, kad cilvēki dzīvoja alās un bezmēness naktīs bija pamesti plēsīgu zvēru varā. No tā laika arī saglabājies priekšstats, ka mēness gaisma ir sargājoša, jo tā ļauj pamanīt, ja naktī tuvojas briesmas un ienaidnieki.
Otrā mūsu smadzeņu uzbūves pakāpe ir limbiskā sistēma, Ta radusies otrajā cilvēku evolūcijas fazē aptuveni pirms 400 miljoniem gadu. Tas uzbūve cilvēkiem ir līdzīga citu zīdītāju smadzenēm, bet jo īpaši mūsu "brālēniem" - pērtiķiem. Limbiskajā sistēmā mājo tādas emocijas kā agresivitāte un seksualitāte.
Un, visbeidzot, ir trešā mūsu smadzeņu pakāpe neokortekss. kuru veido krokota "pelēkā viela", kas pārsedz visu iepriekšējo smadzeņu daļu. Ta ir izveidojusies aptuveni pirms miljons gadiem. Tur "mājo" domāšana, uztvere, motorisko funkciju un prāta kontrole. Ta veido aptuveni 80 % no visas smadzeņu masas. Tādēļ ilgstoši visu cilvēka smadzeņu darbības pētniecību ierobežoja vienīgi ar neokorteksu un uzskatīja, ka emocijas un instinkti "mājo" kaut kur citur, nevis lielajās smadzeņu puslodēs. Tagad mēs zinām, ka tas nav tiesa… Mūsu smadzeņu puslodēm bez domāšanas un saprāta piemīt arī citas funkcijas!
Ka Mēness iedarbojas uz smadzenem?
Saikne starp Mēnesi un mūsu smadzenēm ir daudzveidīga. Neokortekss, piemēram, kontrolē abas pārējās smadzeņu daļas. Bet tas darbojas klusi - tā, lai to nemanītu. Taču pietiek ar nelaimes gadījumu, šoku vai narkotikām (to lietošanu ap 1960. gadu uzsāka psihodēliskās mākslas piekritēji), lai parādītos neparasti uztveres tēli. Starp citu, iespējams, ka mēs izjūtam arī Mēness magnētisko ietekmi. Pat ja šī ietekme nav apzināta, tā tomēr var būt gluži reāla. Un šī ietekme var būt spēcīgāka uz tādiem indivīdiem, kuru trešā smadzeņu uzbūves pakāpe - pelēkā viela - mazāk spēj īstenot savu "vadības centra" funkciju uz instinktiem un emocijām, kas mājo citās smadzeņu daļās.
Mēness un neapzinātais
Cita saikne starp Mēnesi un smadzenēm saistīta ar ilgstošā laikā "reptilisko" un limbisko smadzeņu uzkrāto atmiņu lomu. Ir iespējams, ka mūsu reptiliskās smadzenes "atceras" laikmetu, kad okeānos pastāvēja vienīgi Mēness noteikts ritms; ka tās atceras brīdi, kad pirmie abinieki pirms 400 miljoniem gadu atstāja "jūras biezeni", lai kļūtu par pavisam citādām būtnēm, proti, par zīdītajiem, pie kuriem pieder arī cilvēki. Tapat arī mūsu limbiskā sistēma "atceras" laiku, kad to valdzināja šis dīvainais debess spīdeklis - Mēness, kuru uzlūkoja kā dievību.
Vairumam no mums šīs atmiņas paliek neapzinātā stāvoklī un parādās vienīgi sapņos. Bet dažiem cilvēkiem, kuru neokortekss mazāk stingri dominē pār primitīvākajām smadzeņu daļām, Mēness var atmodināt senās bailes un visai pirmatnējo ar aizsardzību vai agresivitāti saistīto uzvedību. Tie ir cilvēki, kurus dēvē par "lunātiskām" būtnēm vai, citiem vārdiem sakot, par "mēness apsēstiem (mēnessjutīgiem)".
Mēness un emocijas
Visbeidzot, ir zināms, ka pastāv savstarpēja saikne starp šīm trim smadzeņu daļām un organisma funkcijām. Zināms, ka reptiliskās smadzenes un limbiskā sistēma var ietekmēt fizisko veselību. Piemēram, otrā daļa (lim- biskā sistēma) piedalās (ar emociju palīdzību) atmiņas funkciju norisē un nodod informāciju trešajai smadzeņu pakāpei. Tas izskaidro faktu, kāpēc labāk varam atcerēties to, kas saistīts ar emocijām, un kāpēc tādu informāciju, kas iegaumēta reizē ar kādām emocijām, mēs varam vieglāk paturēt atmiņā nekā tīri racionālu informāciju. Tādējādi otrā smadzeņu pakāpe, kas "uzlūko" Mēnesi no emocionālā viedok|a, var ietekmēt neokorteksu, kurš savukārt iespaido citas organisma funkcijas.