Mans secinājums. Šo triju smadzeņu pakāpju mijiedarbība ļauj izskaidrot psihosomatiskās parādības. Ticējumi var atstāt reālu ietekmi uz cilvēka fizisko stāvokli. Tādējādi cilvēks, kura izglītība vai jutīgums mudina viņu domāt par iespējamo Mēness ietekmi uz veselību, nekad nebeigs uzskatīt, ka viņa veselību Mēness patiesi iespaido. Un katrs konkrēts gadījums tikai pastiprinās šī ticējuma spēku. Tas nav racionāli, taču tieši tā mūsu smadzenes un emocionālā sistēma darbojas. Mēs jau neesam veidoti no prāta vien…
Gluži nejauši tika atklāts, ka Mēness - šis prāvais Zemes pavadonis - ietekmē kaut ko neiedomājami mazu, proti, elektronus. Fiziķi, kas nejaušības dēļ izdarīja šo atklājumu, pamanīja darbības traucējumus elementārdaļiņu paātrinātājā CERN (Eiropas Kodolpētniecības centrā) Zenēvā.
Daļiņu paātrinātājs paredzēts tam, lai elektroniem un protoniem pirms to sadursmes piešķirtu tādu ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Šajā procesā atbrīvotā enerģija pēc tam materializējas par elementārdaļiņām. Kad 1991. gadā paātrinātājs tika apturēts, lai veiktu kārtējās pārbaudes, fiziķi ievēroja, ka elektronu enerģija reizēm neizskaidrojami mainās. Tika pārbaudīti dažādi varbūtējie šīs parādības cēloņi (temperatūras svārstības, niecīgas zemestrīces, mitrums,…), bet nekāds izskaidrojums netika rasts.
Gadu vēlāk nejaušas fiziķu sarunas laikā kāda kolokvija starpbrīdī viens no viņiem izteica ideju, ka Mēness varētu ietekmēt elementārdaļiņas. Kaut gan šis piedāvātais skaidrojums sākumā likās nezinātnisks, tomēr nolēma, ka būtu vērts to pārbaudīt. Kad aprēķini tika veikti atkārtoti, par spīti vispārējam pārsteigumam, izrādījās, ka elektronu enerģijas izmaiņas, gluži tāpat kā plūdmaiņas, nosaka Mēness fāzes. Ta tika iegūts pierādījums tam, ka Mēness ietekmē elektronus.
Šim atklājumam ir liela nozīme problēmas izpētē par saikni starp Mēnesi un veselību. Mūsu ķermenī ir daudz elektronu, jo ķermeni veido molekulas un atomi, bet ap atomu kodoliem griežas elektronu mākoņi. Ja gribētu aprakstīt, cik daudz atomu ir ķermenī, nāktos uzrakstīt skaitli septiņi ar 27 nullēm. Šī "astronomiskā" elektronu skaita enerģiju ietekmē Mēness.
Mans secinājums. Ja Mēness ietekmē elektronus elementārdaļiņu paātrinātājā, tas iespaido arī tos elektronu miljardus, kas atrodas ķermenī un nervu sistēmā. Pilnmēness ietekmē mūsu šūnu enerģiju tieši tāpat, kā tas spēj ietekmēt enerģiju elementārdaļiņu paātrinātājā.
Vai Mēness ietekmē ūdeni mūsu organismā?
Cilvēka organismā ir 60-80 % ūdens, turklāt šis daudzums ir atkarīgs no vecuma (jo jaunāks ir cilvēks, jo vairāk viņa ķermenī ir ūdens), kā arī no individuālām īpatnībām. Viena trešdaļa no šī ūdens atrodas asinīs un citos organisma šķidrumos, bet atlikušās divas trešdaļas - šūnu iekšienē. Tas nav attiecināms vienīgi uz ādas šūnām (kaut gan tas šķiet vispārzināms) un uz iekšējos orgānus veidojošām šūnām, smadzenēm un nervu šūnām.
Ir arī cits nozīmīgs fakts: mūsu asinīs atrodami tādi paši ķīmiskie elementi, kādi ir jūras ūdenī, vienīgi to savstarpējās attiecības ir nedaudz atšķirīgas. Labi zināms, ka Mēness gravitācijas spēks spēj pacelt okeānu un jūru ūdens līmeni pat par 54 cm, un šo parādību sauc par paisumu. Domājot loģiski, šis spēks spēj līdzīgā veidā kā jūras ietekmēt arī cilvēka asinis, tikai nav skaidrs, kādā veidā. Šis process ir līdzīgs Zemes garozas un pazemes ūdeņu svārstībām (jeb iekšējai plūdmaiņai).
Eksperimentāli ir pierādīts, ka Mēness ietekmē Zemes garozas svārstības. Piemēram, atkarībā no Mēness fāzes Parīze paceļas vai nolaižas par veseliem 40 cm. Kā tas iespējams? Tas ir pavisam vienkārši: Zemes garoza ir elastīga. Mēness (un arī Saules) pievilkšanas spēks spēj ne vien pacelt ūdens masas okeānā, bet arī nedaudz deformēt Zemes garozu, piešķirot tai ovālu formu (līdzīgu tai, kāda ir regbija bumbai). Tādējādi Mēness pievilkšanas spēks (un tas Mēnesim ir divas reizes spēcīgāks nekā Saulei) pavelk Zemi uz Mēness pusi. Šīs Zemes garozas svārstības notiek saskaņā ar Mēness fāzēm; visspēcīgākās tās ir pilnmēness un jaunmēness laikā.
Līdzīgi svārstības notiek pazemes ūdeņu virskārtā. Šo parādību labi zina speleologi: ūdens līmenis zemes dobumos ceļas un krītas atbilstoši ritmam, kas pretējs okeāna paisumiem. Tas ir tādēļ, ka Mēness (un arī Saules) maksimālās pievilkšanas rezultātā tiek iestiepta Zemes garoza un līdz ar to pazemes ūdeņu līmenis krītas, turpretī laikā, kad Mēness Zemi pievelk vismazāk, tās garoza saraujas un pazemes ūdeņu līmenis kāpj.
Kopsavilkums. Pilnmēness laikā Mēness pievilkšanas spēks liek pacelties ūdeņiem jūrās (okeānu plūdmaiņa), pacelties Zemes garozai un nokris- ties pazemes ūdeņu līmenim. Un pretēji - jaunmēness laikā jūras līmenis krītas, Zemes garoza un zemgarozas slāņi savelkas, bet pazemes ūdeņu līmenis kāpj.
^ Mans secinājums: Mēness iedarbojas uz Zemes tilpumu un okeāna līmeni… Tad kāpēc gan tas nevarētu līdzīgā veidā ietekmēt ūdeni mūsu organismā un vielu, kas to veido?
Apgalvojums par pazemes ūdeņu virskārtas svārstībām pelna īpašu ievērību, jo ilgu laiku bija pieņemts to esamību noliegt, uzskatot, ka Mēness var ietekmēt tikai virszemes ūdeņus. Mūsdienās ir gandrīz jau pieņemts par patiesu fakts, ka mūsu šūnās iespējama "iekšējā mikroplūdmaiņa".