A.KAMĪ
Mēris
MĒRIS
Tulkojusi Maija Silmale
Ir tikpat saprātīgi attēlot vienu
ieslodzījuma veidu, tēlojot kādu citu ieslodzījumu, kā attēlot kaut ko reālu, tēlojot to, kā istembā nav.
Daniels Dejo
Savādie notikumi, kas veido šīs hronikas sižetu, norisinājās 194… gadā Orānā. Pēc vispārējiem uzskatiem, tie nebija tur īsti vietā, jo mazliet izgāja no parastā rāmjiem. Pēc pirmā acu uzmetiena Orāna patiešām ir gluži parasta pilsēta, nekas vairāk kā viena no franču prefektūrām Alžīrijas piekrastē.
Pilsēhi pali, jāatzīst, ir neglīta. Tā izskatās klusa, un ir vajadzīgs laiks, lai pamanītu, kas padara to atšķirīgu no daudzām citam tirdzniecības pilsētām visos platuma grādos. Kā, piemēram, var iztēloties pilsētu bez baložiem, bez kokiem un dārziem, pilsētu, kur nav nedz spārnu plīvu, nedz lapu šalku, tā sakot, gluži neitrālu vietu. Gadalaiku maiņa tur lasāma vienīgi debesīs. Pavasara iestāšanos vēstī tikai gaisa dzidrums vai puķu grozi, ko mazie pārdevēji atnesuši no pilsētas apkārtnes; tas ir pavasaris, ko pārdod tirgū. Vasarā saule aizdedzina pārāk izkaltušās ēkas un pārklāj sienas ar pelēku pelnu kārtu, — tad iespējams dzīvot vienīgi aizslēģoto logu ēnā. Turpretī rudeņos ir īsti dubļu plūdi. Skaistas dienas iestājas tikai ziemā.
Ļoti ērts veids, lai iepazītu kādu pilsētu, ir papētīt, kā cilvēki tajās strādā, kā mīl un kā mirst. Mūsu mazajā pilsētā, varbūt klimata dēļ, tas viss notiek vienlaikus —• reizē drudžaini un izklaidīgi. Citiem vārdiem, cilvēki tur garlaikojas un cenšas ieviest paradumus. Mūsu pilsētas iedzīvotāji strādā daudz, bet vienmēr tikai tāpēc, lai kļūtu bagāti. Visvairāk viņus interesē tirdzniecība, un galvenokārt, kā paši izsakās, viņi ir aizņemti ar darījumiem. Protams, viņiem patīk arī vienkārši prieki, viņi mīl sievietes, kino un jūras peldes. Bet — ļoti prātīgi — šīs Izpriecas viņi pataupa sestdienas vakaram un svētdienai, nedēļas pārējās dienās mēģinādami nopelnīt daudz naudas. Vakaros, atstājuši savus kantorus, viņi noteiktā stundā pulcējas kafejnīcās, pastaigājas pa vienu un to pašu bulvāri vai arī iziet uz māju balkoniem. Jaunāko cilvēku tieksmes ir spēcīgas un nepastāvīgas, turpretī vecāko ļaužu netikumi nesniedzas tālāk par kroketa spēles apvienībām, sadraudzīgo biedrību banketiem un klubiem, kuros uz augstām likmēm spēlē kārtis.
Bez šaubām, var iebilst, ka tas nav raksturīgi tikai mūsu pilsētai vien un ka īstenībā tādi ir visi mūsu laikabiedri. Bez šaubām, mūsu dienās nekas nav dabiskāks kā redzēt cilvēkus strādājam no rīta līdz vakaram un pēc tam kāršu spēlē, kafejnīcā vai tukšā pļāpāšanā nositam to laiku, kas atliek dzīvošanai. Bet ir pilsētas un zemes, kur ļaudīm šad tad rodas nojausma par kaut ko citu. Vispār tā gan nemaina viņu dzīvi. Tikai uz brīdi ir radusies nojausma, un tas vienmēr ir ieguvums. Orāna turpretī, kā liekas, ir pilsēta bez nojausmām, citiem vārdiem, gluži moderna pilsēta. Tāpēc nav nepieciešams sīkāk pastāstīt, kā mūsu pilsētā mīl. Vīrieši un sievietes vai nu ātri aprij viens otru tā- saucamajā mīlas aktā, vai arī brīvprātīgi stājas ilgā paraduma kalpībā divatā. Starp šīm galējībām bieži nav vidusceļa. Arī tas nav nekas neparasts. Orānā, tāpat kā citur, laika un pārdomu trūkuma dēļ cilvēki ir spiesti mīlēt viens otru, paši to neatskārzdami.
Varbūt neparastākais mūsu pilsētā ir grūtības, ar kādām lajā jāsaduras mirstot. Starp citu, grūtības gan nav īstais vārds, pareizāk Initu runāt par neērtībām. Slimot nekad nav patīkami, taču ir pilsētas un zemes, kuras cilvēkam palīdz pārciest slimību, kurās var savā ziņā ļauties slimībai. Slimniekam vajadzīgs maigums, viņam gribas uz kaut ko balstīties, tas ir gluži dabiski. Bet Orānā klimata pārmērības, darījumi, kas ir svarīgāki par visu, vienmuļā apkārtne, agri satumstošie vakari un vienkāršās izpriecas prasa labu veselību. Slimnieks tur jūtas gaužām vientuļš. Nu iedomājieties cilvēku, kuram drīz jāmirst, ieslēgtu šai slazdā aiz simtiem sienu, kas karstumā plaisā, kamēr tai pašā laikā visi citi pilsētas iedzīvotāji pie telefona vai kafejnīcās runā par pārvedu vekseļiem, pavadzīmēm, diskontu. Jūs sapratīsit, cik neērta var būt nave pat mūsu dienās, kad tā pienāk tādā nejūtīgā vidē.
Sie daži norādījumi varbūt rada pietiekamu priekšstatu par mūsu pilsētu. Vispār gan nevajag neko pārspīlēt. Svarīgi bija tikai uzsvērt šās pilsētas un dzīves šablonismu. Taču ļaudis viegli aizvada dienas, ja viņiem ir savi paradumi. Tā kā mūsu pilsēta aizstāv tieši paradumus, var sacīt, ka viss ir vislabākajā kārtībā. No tāda viedokļa raugoties, protams, dzīve nav sevišķi aizraujoša. Vismaz pie mums nav. nekārtības. Un mūsu atklātie, simpātiskie un darbīgie iedzīvotāji vienmēr izraisījuši iebraucējā svešiniekā pelnītu cieņu. Šķiet, ka šī pilsēta, kurā nav nekā īpatnēja, kurai nav augu valsts un nav savas dvēseles, it kā atdusas, un cilvēks galu galā tajā iemieg. Tomēr taisnīgi jāpiebilst, ka pilsēta uzcelta ļoti gleznainā vietā, kailas plakankalnes vidū starp mirdzošiem pauguriem pie jūras līča ar apbrīnojamu krasta līniju. Atliek tikai nožēlot, ka tā būvēta ar muguru pret līci, tāpēc no pilsētas nevar redzēt jūru, to vienmēr jāiet meklēt.
Pēc visa sacītā nebūs grūti iedomāties, ka mūsu pilsētas iedzīvotājiem nekas nelika gaidīt sarežģījumus, kādi gadījās ša gada pavasari un bija — vēlāk mēs to sapratām — it Ka pirmās pazīmes veselai rindai smagu notikumu, kurus esmu nodomājis šeit aprakstīt. Šie fakti dažiem liksies gluži dabiski, citiem turpretī — gluži neticami. Taču galu gala hronists nevar ievērot visas pretrunas. Viņa uzdevums ir tikai sacīt: «Tā tas notika,» — kad viņš zina, ka tā patiešām noticis, ka notikumi skāruši veselas tautas dzīvi un ir tūkstošiem aculiecinieku, kas sirdī novērtēs viņa vārdu patiesīgumu.