Выбрать главу

«Ai, dakter,» viņš sacīja, «kā es gribētu iemācīties iz­teikties!» Par to viņš runāja katrreiz, kad sastapa Rjē.

Tai vakarā, noraudzīdamies aizejošajā ierēdnī, ārsts pēkšņi saprata, ko Grans bija gribējis teikt: viņš, bez šau­bām, rakstīja grāmatu vai kaut ko tamlīdzīgu. Ceļā uz laboratoriju, kurp Rjē beidzot devās, tas viņu nomieri­nāja. Viņš zināja, ka šī izjūta ir muļķīga, tomēr nespēja ticēt, ka mēris patiešām varētu uzbrukt pilsētai, kurā at­rodami vienkārši kalpotāji, kas izkopj cieņas vērtas dīvai­nības. Tik tiešām, viņš nevarēja iedomāties tādas dīvai­nības mēra laikā, tāpēc nosprieda, ka mūsu pilsētas iedzī­votāju vidū mērim praktiski nav nākotnes.

Otrā dienā ar uzstājību, ko vlsī uzskatīja par pārlie­cīgu, Rjē panāca, ka prefektūrā tika sasaukta sanitārā komisija.

—   Taisnība, iedzīvotāji ir satraukti, — Rišārs bija at­zinis. — Bet pļāpas jau visu pārspīlē. Prefekts man sa­cīja: «Ja vēlaties, rīkosimies ātri, bet tikai klusībā.» Starp citu, viņš esot pārliecināts, ka tā ir veltīga trauksme.

Bernārs Rjē veda Kastelu savā automašīnā uz prefek­tūru.

—   Vai jūs zināt, — Kastels jautāja, ka departa­mentā nav seruma?

—   Zinu. Es zvanīju uz noliktavu. Pārzinis nokrita kā no mākoņiem. Serums jāizraksta 110 Parīzes.

—   Cerams, ka tas neies ilgi.

—   Es jau nosūtīju telegrammu, — Rjē atbildēja,

Prefekts bija laipns, bet nervozs.

—   Sāksim, kungi, — viņš sacīja. — Vai man sniegt īsu situācijas pārskatu?

Rišārs domāja, ka tas nav vajadzīgs. Ārstiem apstākļi bija zināmi. Tikai jānoskaidro jautājums, kā vajadzētu rīkoties.

—   Jānoskaidro Jautājums, — vecais Kastels skarbi iebilda, — vai tas ir mēris vai nav.

Divi trīs ārsti nenocietās neiekliegušies. Pārējie šķita svārstāmies. Bet prefekts pietrūkās kājās un neviļus pa­griezās pret durvīm, it kā pārbaudīdams, vai tās spēj aizkavēt trako teicienu izplatīties pa gaiteņiem. Rišārs paziņoja, ka, pēc viņa domām, nevajagot ļauties panikai: runa esot par drudzi ar ingvinālām komplikācijām, tas esot viss, ko varot sacīt, jo hipotēzes kā zinātnē, tā dzīvē allaž esot bīstamas. Vecais Kastels mierīgi kodīja padzel­tējušās ūsas, tad paskatījās ar savām gaišajām acīm uz Rjē. Pēc tam pievērsa laipnu skatienu klātesošajiem un piebilda: viņš zinot ļoti labi, ka tas ir mēris, bet, pats par sevi saprotams, to oficiāli atzīdami, ārsti būtu spiesti

Jio ķerties pie ļoti stingriem pasākumiem. Viņš zinot, ka tieši tāpēc kolēģi vilcinoties, un tālab, viņu miera dēļ, varot arī pieļaut, ka tas nav mēris. Prefekts uztraucās un sa­cīja, ka šī katrā ziņā neesot laba ievirze pārrunām.

—   Nav svarīgi, vai tā ir laba vai slikta ievirze pārru­nām, — Kastels atteica, — bet svarīgi, lai tā liktu pārdo­māt.

Tā kā Rjē klusēja, prefekts jautāja, kāds esot viņa

viedoklis.

—   Tas ir tīfa veida drudzis, tikai ar buboņlem un vem­šanu. Esmu mēģinājis iegriezt buboņus. Tā varēja izdarīt analīzes, kurās, kā laboranti domā, atrasts īstais, resnais mēra bacilis. Lai aina būtu pilnīga, tomēr jāpiebilst, ka zināmas specifiskas mikroba modifikācijas nesaskan ar tā klasisko aprakstu.

Rišārs uzsvēra, ka tas vēl pieļaujot šaubas un tāpēc vajadzētu vismaz pagaidīt rezultātus veselai rindai ana­līžu, kas uzsāktas pirms dažām dienām.

—   Kad mikrobs, — Rjē pēc īsa klusuma brīža turpi­nāja, — ir spējīgs triju dienu laikā četrkārt palielināt liesas apjomu, uzbriedināt tievās zarnas un vēdera do­buma sieniņas limfmezglus apelsīna lielumā un putras biezumā, tad tiešām vairs nekādu šaubu nevar būt. Infek­cijas perēkļi aizvien vairāk paplašinās. Ja sērga tikpat ātri izplatīsies tālāk un netiks apturēta, tad nepilnos di­vos mēnešos tā var nonāvēt pusi no pilsētas iedzīvotā­jiem. Tāpēc nav svarīgi, vai jūs to saucat par mēri vai progresējošo drudzi. Svarīgi ir neļaut tam nonāvēt pusi pilsētas iedzīvotāju.

Rišārs domāja, ka nevajagot visu tēlot tik tumšās krā­sās, ka, starp citu, inficēšanās nemaz neesot pierādīta, jo viņa slimnieku tuvinieki vēl esot veseli.

—   Bet citi ir miruši, — Rjē aizrādīja. — Un, protams, inficēšanās nekad nav absolūta, citādi mēs iegūtu bez­galīgu matemātisko progresiju un nonāktu pie satrieco­šas iedzīvotāju skaita samazināšanās. Neko nevajag tē­lot pārāk melnās krāsās. Vajag tikai kaut ko darīt pie­sardzības labā.

Rišārs tomēr gribēja izdarīt kopsavilkumu, atgādinā­dams, ka, lai apturētu epidēmiju, ja tā pati no sevis neiz­beigtos, būtu jāveic ļoti stingri profilaktiski pasākumi, kas paredzēti likumā; lai to darītu, vajadzētu oficiāli at­zīt, ka tas ir mēris; ka šai ziņā vēl nav pilnīgas skaidrī­bas un tāpēc tas viss vēl jāapsver.

—- Runa nav par to, vai likumā paredzētie pasākumi ir vai nav stingri,.— Rjē neatlaidās, — bet gan par to, vai tie ir nepieciešami, lai paglābtu pusi pilsētas no nāves. Pārējais ir administrācijas darīšana, un tieši tāpēc jau mūsu iestādes paredzējušas prefekta posteni, lai tas no­kārtotu šos jautājumus.