«Ai, dakter,» viņš sacīja, «kā es gribētu iemācīties izteikties!» Par to viņš runāja katrreiz, kad sastapa Rjē.
Tai vakarā, noraudzīdamies aizejošajā ierēdnī, ārsts pēkšņi saprata, ko Grans bija gribējis teikt: viņš, bez šaubām, rakstīja grāmatu vai kaut ko tamlīdzīgu. Ceļā uz laboratoriju, kurp Rjē beidzot devās, tas viņu nomierināja. Viņš zināja, ka šī izjūta ir muļķīga, tomēr nespēja ticēt, ka mēris patiešām varētu uzbrukt pilsētai, kurā atrodami vienkārši kalpotāji, kas izkopj cieņas vērtas dīvainības. Tik tiešām, viņš nevarēja iedomāties tādas dīvainības mēra laikā, tāpēc nosprieda, ka mūsu pilsētas iedzīvotāju vidū mērim praktiski nav nākotnes.
Otrā dienā ar uzstājību, ko vlsī uzskatīja par pārliecīgu, Rjē panāca, ka prefektūrā tika sasaukta sanitārā komisija.
— Taisnība, iedzīvotāji ir satraukti, — Rišārs bija atzinis. — Bet pļāpas jau visu pārspīlē. Prefekts man sacīja: «Ja vēlaties, rīkosimies ātri, bet tikai klusībā.» Starp citu, viņš esot pārliecināts, ka tā ir veltīga trauksme.
Bernārs Rjē veda Kastelu savā automašīnā uz prefektūru.
— Vai jūs zināt, — Kastels jautāja, ka departamentā nav seruma?
— Zinu. Es zvanīju uz noliktavu. Pārzinis nokrita kā no mākoņiem. Serums jāizraksta 110 Parīzes.
— Cerams, ka tas neies ilgi.
— Es jau nosūtīju telegrammu, — Rjē atbildēja,
Prefekts bija laipns, bet nervozs.
— Sāksim, kungi, — viņš sacīja. — Vai man sniegt īsu situācijas pārskatu?
Rišārs domāja, ka tas nav vajadzīgs. Ārstiem apstākļi bija zināmi. Tikai jānoskaidro jautājums, kā vajadzētu rīkoties.
— Jānoskaidro Jautājums, — vecais Kastels skarbi iebilda, — vai tas ir mēris vai nav.
Divi trīs ārsti nenocietās neiekliegušies. Pārējie šķita svārstāmies. Bet prefekts pietrūkās kājās un neviļus pagriezās pret durvīm, it kā pārbaudīdams, vai tās spēj aizkavēt trako teicienu izplatīties pa gaiteņiem. Rišārs paziņoja, ka, pēc viņa domām, nevajagot ļauties panikai: runa esot par drudzi ar ingvinālām komplikācijām, tas esot viss, ko varot sacīt, jo hipotēzes kā zinātnē, tā dzīvē allaž esot bīstamas. Vecais Kastels mierīgi kodīja padzeltējušās ūsas, tad paskatījās ar savām gaišajām acīm uz Rjē. Pēc tam pievērsa laipnu skatienu klātesošajiem un piebilda: viņš zinot ļoti labi, ka tas ir mēris, bet, pats par sevi saprotams, to oficiāli atzīdami, ārsti būtu spiesti
Jio ķerties pie ļoti stingriem pasākumiem. Viņš zinot, ka tieši tāpēc kolēģi vilcinoties, un tālab, viņu miera dēļ, varot arī pieļaut, ka tas nav mēris. Prefekts uztraucās un sacīja, ka šī katrā ziņā neesot laba ievirze pārrunām.
— Nav svarīgi, vai tā ir laba vai slikta ievirze pārrunām, — Kastels atteica, — bet svarīgi, lai tā liktu pārdomāt.
Tā kā Rjē klusēja, prefekts jautāja, kāds esot viņa
viedoklis.
— Tas ir tīfa veida drudzis, tikai ar buboņlem un vemšanu. Esmu mēģinājis iegriezt buboņus. Tā varēja izdarīt analīzes, kurās, kā laboranti domā, atrasts īstais, resnais mēra bacilis. Lai aina būtu pilnīga, tomēr jāpiebilst, ka zināmas specifiskas mikroba modifikācijas nesaskan ar tā klasisko aprakstu.
Rišārs uzsvēra, ka tas vēl pieļaujot šaubas un tāpēc vajadzētu vismaz pagaidīt rezultātus veselai rindai analīžu, kas uzsāktas pirms dažām dienām.
— Kad mikrobs, — Rjē pēc īsa klusuma brīža turpināja, — ir spējīgs triju dienu laikā četrkārt palielināt liesas apjomu, uzbriedināt tievās zarnas un vēdera dobuma sieniņas limfmezglus apelsīna lielumā un putras biezumā, tad tiešām vairs nekādu šaubu nevar būt. Infekcijas perēkļi aizvien vairāk paplašinās. Ja sērga tikpat ātri izplatīsies tālāk un netiks apturēta, tad nepilnos divos mēnešos tā var nonāvēt pusi no pilsētas iedzīvotājiem. Tāpēc nav svarīgi, vai jūs to saucat par mēri vai progresējošo drudzi. Svarīgi ir neļaut tam nonāvēt pusi pilsētas iedzīvotāju.
Rišārs domāja, ka nevajagot visu tēlot tik tumšās krāsās, ka, starp citu, inficēšanās nemaz neesot pierādīta, jo viņa slimnieku tuvinieki vēl esot veseli.
— Bet citi ir miruši, — Rjē aizrādīja. — Un, protams, inficēšanās nekad nav absolūta, citādi mēs iegūtu bezgalīgu matemātisko progresiju un nonāktu pie satriecošas iedzīvotāju skaita samazināšanās. Neko nevajag tēlot pārāk melnās krāsās. Vajag tikai kaut ko darīt piesardzības labā.
Rišārs tomēr gribēja izdarīt kopsavilkumu, atgādinādams, ka, lai apturētu epidēmiju, ja tā pati no sevis neizbeigtos, būtu jāveic ļoti stingri profilaktiski pasākumi, kas paredzēti likumā; lai to darītu, vajadzētu oficiāli atzīt, ka tas ir mēris; ka šai ziņā vēl nav pilnīgas skaidrības un tāpēc tas viss vēl jāapsver.
—- Runa nav par to, vai likumā paredzētie pasākumi ir vai nav stingri,.— Rjē neatlaidās, — bet gan par to, vai tie ir nepieciešami, lai paglābtu pusi pilsētas no nāves. Pārējais ir administrācijas darīšana, un tieši tāpēc jau mūsu iestādes paredzējušas prefekta posteni, lai tas nokārtotu šos jautājumus.