Выбрать главу

—     Bez šaubām, — prefekts sacīja, — bet man vajag, lai jūs oficiāli atzītu, ka runa ir par mēra epidēmiju.

—    Ja arī mēs to neatzītu, — Rjē atbildēja, — tā tomēr draud nonāvēt pusi pilsētas iedzīvotāju.

Rišārs mazliet nervozi iejaucās.

—     Patiesība ir, ka mūsu kolēģis uzskata to par mēri. Viņa slimības sindromu attēlojums to pierāda.

Rjē atbildēja, ka viņš neesot attēlojis sindromus, bet gan to, ko pats redzējis. Un viņš redzējis buboņus, plan­kumus, murgu drudzi, kas četrdesmit astoņu stundu laikā beidzas ar nāvi. Vai gan Rišāra kungs varot uzņemties tādu atbildību un apgalvot, ka epidēmija beigsies bez stingriem profilaktiskiem pasākumiem?

Rišārs vilcinājās un paskatījās uz Rjē.

—    Pavisam atklāti pasakiet man savas domas: vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka tas ir mēris?

—    Jūsu jautājuma nostādne ir nepareiza. Tas nav ap­zīmējuma jautājums, tas ir laika jautājums.

—    Tātad jūsu viedoklis ir tāds, — prefekts sacīja, — ka pat tad, ja tas nebūtu mēris, tomēr vajadzētu lietot mēra laikam noteiktos profilaktiskos līdzekļus.

—    Ja man katrā ziņā nepieciešams kāds viedoklis, tad tas patiešām ir tāds.

Ārsti konsultējās, un beigu beigās Rišārs sacīja:

—    Tātad mums jāuzņemas atbildība, rīkojoties tā, it kā šī slimība būtu mēris.

Tādam formulējumam visi dedzīgi piekrita.

—    Vai tādas ir arī jūsu domas, mans dārgais ko­lēģi? — Rišārs jautāja.

—    Formulējums man nav svarīgs, — Rjē sacīja. — Teiksim tikai, ka mēs nedrīkstam rīkoties tā, it kā pu­sei pilsētas nedraudetu nāve, jo pretējā gadījumā tā tie­šām aizietu bojā.

Saceļoties vispārējam uzbudinājumam, Rjē aizgāja. Mazliet vēlāk priekšpilsētā, kur oda pēc ceptām zivīm un urīna, šaušalīgi vaimanādama, pie viņa griezās kāda sie­viete ar asiņainiem cirkšņiem.

Otrā dienā pēc apspriedes drudzis pēkšņi atkal mazliet pieņēmās. Par to pat varēja lasīt laikrakstos, taču Joti maigā veidā, jo avīzes apmierinājās tikai ar dažiem nelie­šiem norādījumiem. Tomēr jau aiznākamajā dienā Rjē lasīja mazus, baltus sludinājumus, ko prefektūra bija likusi steigšus izlīmēt visnomaļākajās pilsētas vietās. Sie sludinājumi gan neliecināja, ka varas iestādes raudzītos uz radušos stāvokli aci pret aci. Līdzekļi nebūt nebija drakoniski, un, liekas, daudz kas bija upurēts tieksmei nesatraukt ļaužu prātus. Lēmuma ievadā patiešām bija ziņots, ka Orānā konstatēti vairāki ļaundabīga drudža gadījumi, bet vēl nevarot pateikt, vai šis drudzis ir lipīgs. Saslimšanas gadījumi neesot tik raksturīgi, ka radītu pa­tiesas bažas, un iedzīvotāji, bez šaubām, pratīšot sagla­bāt aukstasinību. Tomēr aiz piesardzības, ko gan visi sa­pratīšot, prefekts noteicis dažu aizsarglīdzekļu lietošanu. Apzinīgi lietoti, kā tam vajadzētu būt, šie līdzekļi garan­tēti novērstu jebkurus epidēmijas draudus. Tālab pre­fekts ne brīdi nešauboties, ka pilsētas iedzīvotāji ar vislo­jālāko sadarbību sekmēšot viņa personīgās pūles.

Tālāk sludinājums ziņoja par nepieciešamajiem pasā­kumiem kopumā, un viens no tiem bija zinātniska žurku iznīcināšana novadcaurulēs, iepludinot tur indīgas gāzes, kā arī cieša ūdens apgādes uzraudzība. Iedzīvotājiem ie­teica ievērot vislielāko tīrību, un tos, kam bija blusas, aicināja ierasties pilsētas dispanseros. Tāpat ģimenes lo­cekļiem bija obligāti jāziņo par saslimšanas gadījumiem ar ārsta noteiktu diagnozi un jāpiekrīt slimnieku izolēša­nai īpašās slimnīcas palātās. Sīs palātas, starp citu, ap­gādātas ar visu ārstniecībai nepieciešamo, lai slimniekus izārstētu visīsākajā laikā un ar vislielākajām izredzēm uz pilnīgu izveseļošanos. Daži papildu paragrāfi pakļāva obligātai dezinfekcijai slimnieka istabu un transporta līdzekli. Saslimušā tuviniekiem gan tikai ieteica stāties sanitārā uzraudzībā.

Ārsts Rjē strauji novērsās no sludinājuma un turpināja ceļu uz savu kabinetu. Zozefs Grans, kas jau tur gaidīja, atkal pacēla rokas, viņu ieraudzījis.

—  Jā, es zinu, — Rjē sacīja, — skaitļi kāpj.

Iepriekšējā dienā pilsētā bija nomiruši ap desmit slim­nieku. Ārsts sacīja Granam, ka varbūt vakarā tikšoties, jo viņš iešot apraudzīt Kotāru.

—   Jūs darāt pareizi, — Grans teica. — Tas viņam nāks par labu, jo, manuprāt, viņš ir pārvērties.

—   Un kādā ziņā?

—   Viņš kļuvis,pieklājīgs.

—   Vai tad agrāk viņš tāds nebija?

Grans vilcinājās. Nevarot sacīt, ka Kotārs būtu bijis nepieklājīgs, tā nebūtu pareizā izteiksme. Viņš bijis no­slēgts un kluss cilvēks un mazliet atgādinājis mežacūku. Istabas četras sienas, vienkārša ēdnīca un dažreiz diez­gan noslēpumaina iziešana ārpus mājas — tā bijusi visa Kotāra dzīve. Oficiāli viņš bija vīnu un liķieru fabrikas pārstāvis. Retumis viņu apciemojuši divi trīs cilvēki, droši vien klienti. Vakaros viņš dažreiz aizgājis uz kino, kas atradās tieši pretim mājai. Ierēdnis pat bija ievērojis, ka Kotārs laikam ar vislielāko prieku skatās gangsteru fil­mas. Katrā gadījumā vīnu firmas pārstāvis vienmēr pa­lika vientuļš un aizdomu pilns.

Tagad tas viss, pēc Grana domām, bija mainījies,

—   Es nezinu, kā to pateikt, bet, redziet, man ir tāds iespaids, ka viņš mēģina iemantot visu cilvēku labvēlību, ka viņš vēlas, lai visi būtu mierā ar viņu. Viņš bieži ru­nājas ar mani, uzaicina kopīgi iziet, un es ne vienmēr varu viņam atteikt. Turklāt viņš mani interesē, un galu galā es taču izglābu viņam dzīvību.

Pēc pašnāvības mēģinājuma pie Kotāra vairs neviens nebija nācis. Uz ielas, tirgotavās viņš mēģināja iegūt visu simpātijas. Nekad agrāk viņš nebija tik laipni tērzējis ar pārtikas tirgotājiem, ar tādu cītību uzklausījis tabakas preču pārdevēju.