Выбрать главу

—   Šī tabakas preču pārdevēja ir īsta čūska, — Grans piebilda. — Esmu to teicis Kotāram, bet viņš man atbil­dēja, ka es maldoties un viņai esot ari savas labās īpašī­bas, tikai vajagot saskatīt.

Vārdu sakot, divas trīs reizes Kotārs bija aizvedis Granu uz pilsētas greznākajiem restorāniem un kafejnīcām, īs­tenībā viņš bija sācis tos apmeklēt.

—> Tur cilvēks jūtas labi, — viņš sacīja, — turklāt laba ir arī apkārtējā sabiedrība.

Grans bija ievērojis īpašo uzmanību, ar kādu personāls izturējās pret vīnu firmas pārstāvi, un saprata tās cēlo­ņus, redzēdams milzīgo dzeramnaudu, ko Kotārs atstāja. Kotārs likās ļoti jūtīgs pret laipnībām, ar ko viņam tika atmaksāts. Kādu dienu, kad metrdotels bija viņu pavadī­jis līdz durvīm un palīdzējis uzvilkt mēteli, Kotārs bija sacījis Granam:

Tas ir lāga puisis, viņš varēs liecināt,

—   Ko liecināt?

Kotārs bija brīdi vilcinājies:

—   Nu… ka es neesmu slikts cilvēks.

.Starp citu, oma viņam reizēm strauji mainījās. Kādu dienu, kad pārtikas tirgotājs nebija izturējies pret viņu tik laipni kā parasts, viņš bija pārnācis mājās briesmīgi noskaities.

—       Viņš !r to citu pusē, šis padibeņu iznirelis, — Ko­tārs atkārtoja.

— Kādu citu pusē?

—   Visu citu.

Grans bija pat redzējis dīvainu ainu tabakas preču tirgotājas veikaliņā. Kādā dzīvā sarunā viņa bija piemi­nējusi neseno apcietināšanu, kas sacēlusi lielu troksni Al- žīrā. Runa bija par jaunu tirdzniecības darbinieku, kas liedagā noslepkavojis kādu arābu.

—       Ja visus tādus gnīdas sabāztu cietumā, — tirgotāja bija sacījusi, — tad godīgie cilvēki varētu brīvāk uzelpot.

Bet viņa bijusi spiesta apklust, pamanīdama, cik sa­traukts pēkšņi kļuvis Kotārs, kurš izdrāzies ārā no vei­kaliņa, ne ar vārdu neatvainojies. Grans un tabakas pār­devēja palikuši nolaistām rokām.

Tālāk Grans varēja norādīt ārstam Rjē vēl uz citām izmaiņām Kotāra raksturā. Kotāram vienmēr bijuši ļoti liberāli uzskati. To pierādīja viņa iemīļotais teiciens: «Lie­lie allaž aprij mazos.» Bet kopš kāda laika viņš pirka vairs tikai Orānas vislojālāko avīzi, un gribot negribot pat sāka likties, ka viņš ar zināmu platību lasa to visās sabiedriskajās vietās. Tāpat dažas dienas pēc piecelšanās no gultas viņš bija lūdzis Granu aiziet uz pastu un nosū­tīt simt franku naudas pārvedumu, ko ik mēnesi sūtot māsai svešumā. Bet tai brīdī, kad Grans jau grasījies doties uz pastu, Kotārs palūdzis:

—       Nosūtiet viņai divsimt franku, tas būs jauks pār­steigums. Viņai šķiet, ka es viņu nekad neatceros. Bet patiesībā es viņu ļoti mīlu.

Beidzot, viņiem bijusi vēl viena interesanta saruna. Grans bija spiests atbildēt Kotāram uz jautājumiem par darbiņu, ko viņš ik vakaru strādāja.

—       Skaidrs, >— Kotārs bija teicis, — jūs rakstāt grā­matu.

. Var sacīt arī tā, bet tas viss ir daudz sarežģītāki

—       Ai, es ari gribētu darīt tāpat kā jūs! — Ķotārs iz­saucies.

Grans šl<itis pārsteigts, un Kotārs nomurminājis! Ja cilvēks esot mākslinieks, tad viņam droši vien daudz ko esot vieglāk nokārtot.

—   Kāpēc tā? — Grans jautājis.

—       Nu, tāpēc, ka māksliniekam ir lielākas tiesības nekā citiem, to visi zina. Viņam daudz ko neņem ļaunā.

—       Nu ziniet, — Rjē sacīja Granam tai rītā, kad bija izlīmēti sludinājumi, — notikums ar žurkām sagrozījis viņam galvu, tāpat kā daudziem citiem, tas ir viss. Vai arī viņam bail no drudža.

Grans atbildēja:

—- Neticu, dakter, un, ja jūs gribat zināt manas do­mas …

Lejā garām aizbrauca žurku iznīdēšanas dienesta automašīna, motoram briesmīgi parkšķot. Rjē klusēja, līdz atkal kļuva iespējams sarunāties, un tad izklaidīgi apjau­tājās, kādas gan esot ierēdņa domas. Grans bezgala no­pietni uz viņu paskatījās un sacīja:

—   Sim cilvēkam ir kādi pašpārmetumi.

Ārsts paraustīja plecus. Kā sacīja policijas komisārs, arī viņam bija citu rūpju diezgan.

Pēcpusdienā Rjē apspriedās ar Kastelu. Serumi vēl ar­vien nebija pienākuši.

—       Starp citu, vai tie būs derīgi? — Rjē jautāja. — Šis bacilis ir dīvains.

—       Es gan jums nepiekrītu, *— Kastels atbildēja. — Tie kustoņi vienmēr izskatās savdabīgi. Bet būtībā tas ir viens un tas pats.

—       Jūs vismaz pieļaujat tādu varbūtību. Taču īstenībā mēs par to visu nezinām nekā.

—   Skaidrs, ka es to pieļauju. Bet visi ir tikpat gudri.

Visu dienu ārsts juta pieaugam vieglo reiboni, kas viņu

pārņēma ikreiz, kad viņš iedomājās mēri. Galu galā viņš atzina, ka baidās. Divreiz viņš iegāja ļaužu pilnās kafej­nīcās. Arī viņš, tāpat kā Kotārs, juta vajadzību pēc cilvē­cīga siltuma. Rjē uzskatīja, ka tas ir muļķīgi, tomēr tas palīdzēja atcerēties, ka viņš solījis apmeklēt vīnu firmas aģentu.

Vakarā ārsts atrada Kotāru ēdamistabā pie galda. To­brīd, kad viņš iegāja, uz galda bija atšķirts detektīvro­māns. Bet bija jau pavēls, un, krēslai sabiezējot, lasīt droši vien bija grūti. Laikam jau kādu mirkli Kotārs bija

tāpat sēdējis pustumsā un par kaut ko domājis. Rjē ap­jautājās, kā viņam klājas. Kotārs apsēzdamies noņurdēja, ka viņam klājoties labi un klātos vēl labāk, ja varētu būt drošs, ka neviens par viņu neinteresējas. Rjē iebilda, ka cilvēks nevarot visu laiku būt viens.

—- Tas nav tas. Es runāju par ļaudīm, kas interesējas par mums, lai sagādātu nepatikšanas.

Rjē klusēja.

—   Tikai iegaumējiet, te nav runa par mani. Es lasīju romānu. Tur viens nelaimīgais tiek kādu rītu pēkšņi ap­cietināts. Par viņu interesējās, bet viņš nekā nezināja. Par viņu runāja kancelejās, reģistrēja viņa vārdu. Vai jūs uzskatāt, ka tas ir taisnīgi? Vai jūs uzskatāt, ka ir tie­sības tā rīkoties ar cilvēku?