Starp citu, stāstītājam, ar kuru jūs pagūsit iepazīties, nebūtu nekādu tiesību izmēģināt savas spējas tāda veida pasākumā, ja viņam nejauši nebūtu gadījies savākt zināmu skaitu liecību un ja notikumu norise nebūtu viņu ierāvusi savā gaitā, kuru viņš grib te izklāstīt. Tas atļauj viņam ķerties pie vēsturnieka darba. Pats par sevi saprotams, katrs vēsturnieks — ari tad, ja nav profesionālis, — vienmēr balstās uz dokumentiem. Šo notikumu aprakstītājam ir savi dokumenti: vispirms — paša pieredze, pēc tam — citu liecības, jo viņa loma bija tāda, ka viņam vajadzēja uzklausīt visu šai hronikā minēto personu atzīšanos, un, visbeidzot, viņa rokās nākuši teksti. Viņš nodomājis smelties no tiem pēc saviem ieskatiem un tos izmantot pēc sava prāta. Viņš nodomājis arī… Bet varbūt ir laiks atstāt pie malas paskaidrojumus un aizbildinājumus un sākt stāstu. Par pašām pirmajām dienām jāstāsta diezgan sīki,
16. aprīļa rītā ārsts Bernārs Rjē izgāja no sava kabineta un kāpņu laukuma vidū paklupa pret beigtu žurku. Pirmajā brīdī viņš nevērīgi paspēra nosprāgušo dzīvnieku sānis un devās lejup pa kāpnēm. Bet uz ielas viņš iedomājās, ka žurka tur nevar palikt, un griezās atpakaļ, lai brīdinātu durvju sargu. Pēc vecā Mišela izturēšanās viņš īsti apjauta, cik neparasts ir šis atradums. Tas, ka mājas kāpņu telpā guļ beigta žurka, viņam bija licies tikai savādi, turpretī durvju sargs to uzskatīja par kaut ko skandalozu. Turklāt vecā vīra nostāja bija kategoriska: mājā žurku nav. Velti ārsts apgalvoja, ka otrā stāva kāpņu laukumā guļ viena, domājams, nosprāgusi žurka, vecā Mišela pārliecība palika nelokāma. Mājā žurku nav, tātad šo žurku kāds ienesis no ārienes. īsi sakot — nelabs joks.
Tai pašā vakarā, kad Bernārs Rjē stāvēja nama gaitenī un, grasīdamies kāpt augšā uz savu dzīvokli, meklēja atslēgas, viņš ieraudzīja no koridora tumšā gala ļoganā gaitā tuvojamies resnu žurku ar slapju spalvu. Dzīvnieks apstājās, it kā mēģināja atgūt līdzsvaru, paskrēja uz ārsta pusi, vēlreiz apstājās, iespiegdamies apgriezās un beidzot nokrita, un no pavērtās mutes ar atkarenajām lūpām sāka plūst asinis. Ārsts brīdi pavēroja dzīvnieku un kāpa augšā uz savu dzīvokli.
Viņš nedomāja par žurku. Redzot asinis, viņš atcerējās savas rūpes. Viņa sievai, kas sirga jau gadu, nākamajā dienā bija jābrauc uz kādu sanatoriju kalnos. Viņš atrada sievu guļamistabā, atlaidušos gultā, kā bija piekodinājis. Tā viņa sagatavojās nogurdinošajam ceļam. Viņa smaidīja.
— Es jūtos ļoti labi, — viņa sacīja.
Ārsts naktslampiņas gaismā skatījās uz viņam pievērsto seju. Bcrnāram Rjē šī trīsdesmit gadus vecās sievietes seja, kuru turklāt bija apzīmogojusi slimība, vēl arvien likās tāda pati kā jaunībā — varbūt smaida dēļ, kas izdzēsa visu pārējo.
— Pamēģini aizmigt, — viņš sacīja. — Kopēja atnāks vienpadsmitos, un es jūs aizvedīšu uz pusdienas vilcienu.
Viņš noskūpstīja mazliet miklo pieri. Sievas smaids pavadīja viņu līdz durvīm.
Otrā dienā, 17. aprīlī, pulksten astoņos, durvju sargs apturēja ārstu, kad tas gāja garām, un sūdzējās, ka ļauni jokdari nolikuši trīs beigtas žurkas gaiteņa vidū. Droši vien viņi tās noķēruši sevišķi lielos slazdos, jo žurkas esot pilnas asiņu. Durvju sargs laiciņu pastāvējis uz sliekšņa,
turēdams žurkas aiz kājām un gaidīdams, ka vainīgie sevi nodos ar kādu zobgalību. Bet nekas tamlīdzīgs nebija noticis.
— Gan es viņus vienreiz dabūšu rokā, — Mišels sacīja.
Rjē ieintriģēts nolēma sākt apgaitu ar pilsētas nomali,
kur dzīvoja vistrūcīgākie pacienti. Tur netīrumus savāca daudz vēlāk nekā citur un automašīnas, kas brauca pa kvartāla taisnajām un putekļainajām ielām, gandrīz vai apgāza ietves malās atstātās atkritumu tvertnes. Iedams pa vienu no šīm ielām, ārsts saskaitīja kādu duci žurku, kas bija uzmestas uz dārzeņu atliekām un netīrām lupatām.
Pirmais slimnieks gulēja gultā istabā, kas atradās ielas pusē un noderēja reizē par guļamtelpu un ēdamistabu. Tas bija vecs spānietis skarbu, grumbu izvagotu seju. Viņam priekšā uz segas bija nolikti divi podi ar zirņiem. Tai brīdī, kad ārsts iegāja istabā, slimnieks, kas bija uzrausies gultā pussēdus, atgāzās atpakaļ, cenzdamies atgūt savu smago veca astmatiķa elpu. Sieva atnesa mazgājamo bļodu.
— Vai redzējāt, dakter, — vecais injekcijas laika ierunājās, — viņas lien laukā, a ko?
— Jā, — sieva sacīja, — kaimiņš salasījis veselas trīs.
Vecis berzēja rokas.
— Viņas lien laukā, jūs viņas atradīsit visās atkritumu kastēs, tas ir bads!
Rjē nebija grūti noprast, ka visā kvartālā runā par žurkām. Pabeidzis vizītes, viņš atgriezās mājās.
— Jums augšā ir telegramma, — durvju sargs Mišels sacīja.
Ārsts apjautājās, vai vairāk žurku neesot redzēts.
— Nē, kur nu! — Mišels atbildēja. — Es tagad stāvu sardzē, saprotiet. Un tie sivēni vairs neuzdrošinās.
Telegramma vēstīja, ka nākamajā dienā ieradīsies Rjē māte. Slimnieces prombūtnē viņa aprūpēs dēlu. Kad ārsts iegāja dzīvoklī, slimnieku kopēja jau bija tur. Rjē ieraudzīja sievu stāvam ceļojuma kostīmā, viegli krāšļotu seju. yiņš uzsmaidīja.
Drīz pēc tam viņš stacijā palīdzēja sievai iekārtoties guļamvagonā. Sieva apskatīja kupeju. .