Bet nākamajā rītā, 18. aprīlī, kad ārsts Rjē veda no stacijas mājup savu māti, viņš sastapa Mišelu vēl vairāk sakritušos: uz kāpnēm 110 bēniņiem līdz pat pagrabam mētājās kādas desmit nosprāgušas žurkas. Blakus māju atkritumu tvertnes bija pilnas ar tām. Ārsta māte uzņēma šo ziņu bez mazākā pārsteiguma.
— Tā jau gadās.
Viņa bija sīciņa, sudrabotiem matiem, melnām un maigām acīm.
— Esmu laimīga, ka atkal redzu tevi, Bernār, — viņa sacīja. — Žurkas pret to ir bezspēcīgas.
Viņš piekrita; taisnība, ar māti viss vienmēr likās viegli;
Tomēr Rjē piezvanīja uz žurku iznīcināšanas komunālo dienestu, kura priekšnieku pazina. Viņš jautāja, vai tas kaut ko dzirdējis par žurkām, kuras baru bariem nāk nobeigties brīvā gaisā. Mersjē, komunālā dienesta priekšnieks, bija šo to dzirdējis, un pat viņa darba vietā, kas
atradās netālu no krastmalas, esot savākts ap piecdesmit nosprāgušu žurku. Viņam radies jautājums, vai tā esot nopietna parādība. Rjē nevarēja dot noteiktu atbildi, taču domāja, ka žurku iznīdēšanas dienestam vajagot iejaukties.
— Jā, — Mersjē sacīja, — pēc rīkojuma. Ja tu domā, ka tas patiešām ir pūļu vērts, es mēģināšu panākt, lai dod rīkojumu.
— Tas vienmēr ir pūlu vērts, — Rjē atbildēja.
Mājkalpotāja nupat bija viņam pastāstījusi, ka lielajā rūpnīcā, kur strādā tās vīrs, savākti vairāki simti nosprāgušu žurku.
Katrā gadījumā apmēram ap to laiku mūsu pilsētas iedzīvotāji sāka uztraukties. Jo kopš 18. aprīļa no rūpnīcām un noliktavām bija izsviests simtiem beigtu žurku. Dažreiz cilvēki bija spiesti nogalināt dzīvniekus, kuru agonija pārāk ieilga. Taču no pilsētas nomalēm līdz pat centram, visur, kur ārstam Rjē gadījās iet garām, visur, kur pulcējās pilsētas iedzīvotāji, redzēja beigtas žurkas — gan veselam kaudzēm atkritumu tvertnēs, gan garās rindās ielu notekās. No tās dienas par šo faktu sāka rakstīt vakara prese un jautāja, vai municipalitāte esot vai neesot nodomājusi rīkoties un kādus neatliekamus pasākumus tā paredzējusi, lai pasargātu pilsoņus no riebīgā iebrukuma. Municipalitāte neko nebija nodomājusi un itin neko paredzējusi, taču tā sāka ar to, ka sasauca sēdi, lai apspriestos. Žurku iznīcināšanas dienestam tika dots rīkojums katru rītu, gaismai austot, savākt nosprāgušās žurkas. Pēc tam divām dienesta automašīnām vajadzēja nogādāt beigtos dzīvniekus atkritumu sadedzināšanas rūpnīcā, kur tie jāsadedzina.
Taču turpmākajās dienās stāvoklis kļuva vēl nopietnāks. Savākto grauzēju skaits augtin auga, un ik rītu tos salasīja aizvien vairāk un vairāk. Jau ceturtajā dienā žurkas bariem nāca nobeigties zem klajas debess. Tās līda ārā no pažobelēm, 110 pazemes, no pagrabiem un noteku caurulēm, garās rindās streipuļoja augšup, lai pazvalstī- tos dienas gaismā, nokristu augšpēdus un nobeigtos cilvēku tuvumā. Nakti gaiteņos vai ielās varēja skaidri dzirdēt tās agonijā spiedzam. No rītiem priekšpilsētās žurkas tika atrastas pat notekās — ar nelielu asiņu plankumu uz smailā purna: dažas bija uzpūtušās un sapuvušas, citas — sastingušas, ar vēl izslietām ūsām. Pašā pilsētā tās varēja redzēt nelielās čupās uz kāpņu laukumiem vai pagalmos. Dažreiz tās nāca mirt ari pa vienai iestāžu hallēs, skolu pagalmos, uz kafejnīcu terasēm. Iedzīvotāji, gaužām apstulbuši, ieraudzīja tās visdzīvākajās pilsētas vietās. Ieroču laukums, bulvāri, Jūras promenāde nereti bija piegānīti ar žurku līķiem. Pilsētā, kas rītausmā bija iztīrīta 110 sprāgoņām, dienas laikā tie pamazām atkal savairojās aizvien lielākā skaitā. Ne vienam vien nakts gājējam gadījās uz trotuāra sajust zem pēdas vēl nesastinguša līķa elastīgo masu. Varētu domāt, ka pati zeme, uz kuras uzceltas mūsu mājas, iztīrās no liekā šķidruma, Jauj izplūst virspusē strutām un pūžņiem, kas līdz šim saēda tās iekšas. Padomājiet tik, kas tas bija par apjukumu mūsu mazajā, agrāk tik mierīgajā pilsētiņā, kuru šīs nedaudzās dienas pagalam satricināja: to varētu salīdzināt ar pavisam veselu cilvēku, kura sabiezējušās asinis pēkšņi sadumpojušās!
Tas aizgāja tiktāl, ka Ransdoka aģentūra (dokumentācija un informācija, visas ziņas par jebkuru tematu) savā bezmaksas ziņu radiopārraidē pavēstīja par seštūkstoš divsimt trīsdesmit vienu žurku, kas savāktas un sadedzinātas vienā dienā, 25. aprīlī. Šis skaitlis, kas skaidri raksturoja ainu, kuru pilsēta ik dienas skatīja savām acīm, vēl pavairoja apjukumu. Līdz šim ļaudis bija sūdzējušies tikai par diezgan pretīgiem gadījumiem. Tagad viņi apjauta, ka šajā parādībā, kuras izplatību vēl neviens nevarēja noteikt un kuras izcelsme vēl nebija noskaidrota, slēpjas kaut kas draudīgs. Vienīgi vecais spānietis, astmas slimnieks, joprojām berzēja rokas un atkārtoja vecīgā priekā: «Viņas lien laukā, viņaš lien laukā.»
Taču 28. aprīlī aģentūra ziņoja, ka savākts ap astoņi tūkstoši žurku, un satraukums pilsētā sasniedza augstāko pakāpi. Cilvēki prasīja radikālu rīcību, apsūdzēja varas iestādes, un daži, kam bija vasarnīcas jūrmalā, jau runāja par pārvākšanos uz turieni. Bet nākamajā dienā aģentūra ziņoja, ka šī parādība pēkšņi izbeigusies un žurku iznīcināšanas dienests savācis tikai niecīgu daudzumu beigtu žurku. Pilsēta uzelpoja.
Tomēr tai pašā dienā ap pusdienas laiku ārsts Rjē, apturēdams savu automobili mājas priekšā, ieraudzīja ielas galā durvju sargu, kas ar mokām tuvojās, — nodurtu galvu, izplestām rokām un kājām, gluži kā raustāmā lelle. Vecais vīrs bija ieķēries elkonī kādam priesterim, kuru ārsts pazina. Tas bija Panlū tēvs, izglītots un aktīvs jezuīts, kuru ārsts šad tad bija sastapis un kuru mūsu pilsētā visi ļoti cienīja — pat tie, kas bija vienaldzīgi pret reliģiju. Rjē pagaidīja viņus. Vecajam Mišelam bija spožas acis un svelpjoša elpa. Viņš esot juties nelāgi un gribējis ieelpot svaigu gaisu. Bet asas sāpes kaklā, padusēs un cirkšņos likušas viņam griezties atpakaļ un lūgt Panlū tēva palīdzību.