No šāda viedokļa raugoties, viņi visi bija pakļauti mēra kārtībai, kas, būdama jo vairāk viduvēja, bija jo stingrāka. Nevienam mūsu pilsētā vairs nebija lielu jūtu. Vis! izjuta apnicību. «Būtu laiks tam vienreiz beigties,» sacīja mūsu pilsoņi, tāpēc ka postā ir gluži dabiski vēlēties, kaut visu kopējās ciešanas drīzāk izbeigtos, un tāpēc ka viņi patiešām vēlējās, kaut tas beigtos. Taču tas viss tika teikts bez degsmes vai sākotnējā rūgtuma, tikai balstoties uz tiem nedaudzajiem motīviem, kas mums vēl bija skaidri un kas arī bija visai trūcīgi. Pirmo nedēļu negantajam, brāzmainajam jūtu uzplūdumam sekoja nomāktība, ko nebūtu pareizi uzskatīt par padošanos liktenim, bet kas tomēr bija sava veida pagaidu samierināšanās.
Mūsu pilsētas iedzīvotāji bija kļuvuši prātīgāki, pielāgojušies, kā mēdz sacīt, jo citādi rīkoties nebija iespējams. Viņi, gluži dabiski, vēl arvien dzīvoja nelaimes un ciešanu atmosfērā, taču vairs neizjūta to asumu. Starp citu, piemēram, ārsts Rjē uzskatīja, ka tieši tā bija vislielākā nelaime un ka pierašana pie izmisuma ir ļaunāka nekā pats izmisums. Agrāk izšķirtie nemaz nebija īsti nelaimīgi, viņu ciešanās bija kāds gaišums, kas palēnām dzisa. Tagad viņus redzēja ielu stūros, kafejnīcās vai draugu mājās mierīgus un izklaidīgus, ar tik garlaikotu skatienu, ka, raugoties uz viņiem, visa pilsēta likās kā rnikīga uzgaidāmā zāle. Tie, kuriem bija savs darbs, darīja to, pieskaņojoties mēra gaitai, pedantiski un bez aizrautības. Visi bija kļuvuši pieticīgi. Pirmoreiz šķirtie vairs nejuta nepatiku, runājot par promesošo, viņi piedalījās vispārējās sarunās un sāka raudzīties uz savu atšķirtību no tāda paša redzes viedokļa kā uz epidēmijas statistikas datiem. Ja līdz šim viņi bija nikni sargājuši savas sāpes no vispārējās nelaimes, tad tagad mierīgi ļāva savām ciešanām saplūst ar kopējām bēdām. Zaudējuši atmiņu un cerības, viņi pakārtoja savu dzīvi pašreizējam laikam. Patiesību sakot, pašreizējais brīdis viņiem bija viss. Jā' piebilst, ka mēris visiem bija laupījis mīlas un pat draudzības spēju. Mīlestība pieprasa sev mazliet nākotnes, un mums vairs bija palikuši tikai mirkļi.
Pats par sevi saprotams, to visu nevar pilnā mērā attiecināt uz visiem. Jo, ja ir taisnība, ka visi šķirtie no- nāca līdz šādam stāvoklim, tad taisnīgi jāpiebilst, ka viņi līdz tam nenonāca visi vienā laikā un, lai gan viņi bija apraduši ar jaunajiem apstākļiem, tomēr dažkārt pēc negaidīta atmiņu uzzibsnījuma, neparedzēta pagrieziena, pēkšņas apskaidrības cietēji atguva nenotrulinātu jūtīgumu un sāpīgāku uztveri. Tam bija vajadzīgi retie izklaidēšanās brīži, kad viņi kala kādu plānu, ko varēja īstenot tikai pēc mēra izbeigšanās. Vajadzēja, lai pār viņiem nāktu žēlastība un viņi piepeši sajustu beziemesla greizsirdības dzēlienu. Vēl citi pēkšņi atdzima, atguvās no sava stinguma zināmās nedēļas dienās, parasti svētdienā un sestdienas pievakarē, tāpēc ka šīs dienas agrāk, kad tagad promesošais vēl bija kopā ar viņiem, tika vel- tītas zināmam rituālam. Vai arī zināma grūtsirdība, kas viņus pārņēma dienas nogalē, vēstīja, ka atmiņa drīz atdzīvosies, lai gan, starp citu, nojausma ne vienmēr apstiprinājās. Vakara stunda, kas ticīgajiem ir sirdsapziņas pārbaudes stunda, ir bezgala smaga ieslodzītajam un trimdiniekam, kuram ir tikai tukšums, ko pārbaudīt. Uz brīdi tā viņus izrāva no mēra atmosfēras, tad viņus atkal pārvarēja gurdums, viņi ieslēdzās mēri.
Skaidri saprotams, ka tas nozīmēja atteikties no visa personiskā, subjektīvā. Ja pirmajā mēra laikā viņus pārsteidza daudzie sīkumi, kas viņiem bija tik vērtīgi, bet citiem vispār neeksistēja — un tā viņi izbaudīja savu subjektīvo dzīvi, — tad tagad turpretī viņi interesējās tikai par to, kas interesēja citus, viņiem bija tikai vispārīgi uzskati, un pat viņu mīlestībai vairs bija vienīgi visabstraktākais raksturs. Viņi bija tik tālu padevušies mērim, ka, dažkārt gadījās, cerēja vairs tikai miegā un paši sevi pārsteidza domājam: «Kaut vienreiz būtu gals tiem bu- boņieml» Bet patiesībā viņi jau gulēja, un viss šis laiks nebija nekas cits kā ilgs, ilgs miegs. Pilsētā dzīvoja gulētāji nomodā, kuri īstenībā izbēga no sava likteņa tikai tais retajās reizēs, kad viņu brūce, kas likās sadzijusi, pēkšņi naktī atkal atvērās. Un, spēji uztrūkusies no miega, viņi taustīja šo brūci ar sava veida prieku, satraukumā trīsošām lūpām, vienā mirkli atgūdami savas pēkšņi atjaunotās sāpes un līdz ar tām — savas mīlestības satricināto veidolu. No rīta viņi atkal atgriezās postā, tas ir, rutīnā.
Bet pēc kā gan izskatījās, var jautāt, šie ar šķiršanos nosodītie cilvēki? Atbilde ir vienkārša: viņi neizskatījās ne pēc kā. Vai, ja vēlaties, viņi izskatījās tādi paši kā visi, kā visparastākie cilvēki. Viņi dalījās visas pilsētas lēnprātībā vai tukšajos uztraukumos. Viņi zaudēja kritiskā prāta pazīmes, toties ieguva šķietamu aukstasinību. Bija vērojams, piemēram, ka pat vissaprātīgākie no viņiem, tāpat kā visi, izliekas meklējam avīzēs vai radio ziņās ieganstu pārliecībai, ka mēris drīz beigsies, viņi šķita lolojam maldīgas cerības vai izjūtam nepamatotas bailes, lasīdami apsvērumus, ko kāds žurnālists bija izteicis uz labu laimi, tāpat vien aiz garlaicības. Viņi dzēra savu alu vai kopa savus slimniekus, palaidās slinkumā vai nomocījās darbā, kārtoja reģistrācijas kartītes vai spēlēja skaņuplates, citādi savā starpā nemaz neatšķirdamies. Citiem vārdiem, viņi vairs neizvēlējās neko. Mēris bija izslēdzis spriedumus par to, kas ir un kas nav vērtīgs. Un tas bija redzams pēc tā, ka nevienam vairs nerūpēja pērkamā apģērba vai pārtikas kvalitāte. Cilvēki pieņēma visu kopumā.