— 'tie ir tādi uzpampumi, — viņš sacīja, — es laikam būšu pārstiepies.
Izbāzis roku pa automobiļa durvīm, ārsts ar pirkstu aptaustīja Mišela kakla apakšdaļu; tur bija izveidojies tāds kā ciets, kokains mezgls.
— Liecieties gultā un izmēriet temperatūru, pēc pusdienas aiziešu jūs apraudzīt.
Pēc tam kad durvju sargs bija aizgājis, Rjē vaicāja Panlū tēvam, ko viņš domājot par žurkām.
— Ak! Tā droši vien būs kāda epidēmija, — svētais tēvs atbildēja, un viņa acis aiz apaļajiem briļļu stikliem smaidīja.
Pēc brokastīm, kad Rjē patlaban pārlasīja no sanatorijas saņemto telegrammu, kas vēstīja par sievas ierašanos, ieskanējās telefons. Zvanīja kāds bijušais pacients, mērijas ierēdnis. Viņš jau sen sirga ar aortas sašaurināšanos, un, tā kā viņš bija trūcīgs, Rjē ārstēja viņu bez maksas.
— Jā, — viņš sacīja, — jūs mani atceraties. Bet runa ir par kādu citu. Atbrauciet tūlīt, kaut kas ir noticis ar manu kaimiņu.
Balss aprāvās. Rjē iedomājās durvju sargu un nolēma apmeklēt viņu pēc tam. Dažas minūtes vēlāk ārsts jau iegāja pazemā mājā Federba ielā, pilsētas ārējā kvartālā. Vēsajā un smirdošajā kāpņu telpā viņš satika Zozefu Granu, mērijas ierēdni, kas jau kāpa lejā viņu sagaidīt. Tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs dzeltenām ūsām, garš un salīcis, šauriem pleciem un tievām rokām un kājām.
— Nu jau ir labāk, — Grans sacīja, iedams ārstam pretī, — bet es jau domāju, ka viņš vairs nebūs dzīvotājs.
Viņš izšņauca degunu. Trešajā stāvā, kas bija pēdējais, Rjē izlasīja uz kreisās puses durvīm ar sarkanu krītu uzvilktus vārdus: «Ienāciet, esmu pakāries.»
Viņi iegāja. No griestu lampas virs apgāzta krēsla nokarājās virve, galds bija aizbīdīts kaktā. Bet virve karājās tukšumā.
— Es laikā noņēmu viņu no cilpas, — sacīja Grans, kas vienmēr it kā meklēja vārdus, lai gan izteicās ļoti vienkāršā valodā, — Es tieši tai brīdī gāju ārā un izdzirdēju troksni. Ieraudzījis uzrakstu — kā lai jums izskaidro — es domāju, ka tas ir joks. Bet viņš ievaidējās… tā savādi, pat draudīgi, varētu sacīt.
Viņš pakasīja galvu:
— Man liekas, tai vajag būt sāpīgai operācijai. Es, protams, iegāju iekšā.
Viņi atgrūda durvis un atradās uz gaišas, bet nabadzīgi iekārtotas istabas sliekšņa. Metāla gultā gulēja mazs, apaļš vīrelis. Viņš strauji elpoja un uzlūkoja ienācējus asiņu pieplūdušām acīm. Ārsts apstājās. Starp elpas vilcieniem viņš šķita sadzirdam aprautus žurku spiedzienus. Bet istabas kaktos nekas nekustējās. Rjē piegāja pie gultas. Cilvēks nebija kritis no pārāk liela augstuma, nedz arī pārāk spēji: skriemeļi bija veseli. Saprotams, neliela asfiksija. Vajadzēs iztaisīt rentgena uzņēmumu. Ārsts izdarīja kampara injekciju un sacīja, ka pēc dažām dienām viss būšot kārtībā.
— Paldies, dakter, — cilvēks pateicās aizsmakušā balsī.
Rjē pajautāja Granam, vai viņš esot ziņojis policijai,
un ierēdnis izskatījās apjucis.
— Nē, — viņš atbildēja, — ai, nē! Es domāju, ka vissteidzamākais ir…
— Protams, — Rjē viņu pārtrauca. — Tad es to izdarīšu.
Bet šai brīdī slimais gultā sarāvās un uztraukts uzslējās sēdus, iebilzdams, ka viņš jūtoties labi un neesot vērts nekur ziņot.
— Nomierinieties, — Rjē sacīja. — Tas taču nav nekas, ticiet man, bet man ir jāziņo.
— O-o! — slimais ievaidējās.
Un, atmeties atpakaļ, sāka raudāt, aprauti elsodams.
Grans, kas jau labu brīdi knibināja ūsas, piegāja pie gultas.
— Klausieties, Kotāra kungs, — viņš sacīja. — Mēģiniet saprast. Var sacīt, ka ārsts ir savā ziņā atbildīgs. Ja, piemēram, jums uznāktu vēlēšanās atkal sākt,,.
Bet Kotārs, nevaldīdams asaras, sacīja, ka viņš to vairs nedarīšot, ka tas bijis tikai apmātības brīdis un ka viņš vēloties tikai, lai liek viņu mierā. Rjē uzrakstīja recepti.
— Norunāts, — viņš teica. — Lai tas paliek. Pēc pāris dienām atkal atnākšu. Bet nedariet muļķības.
Kāpņu telpā viņš sacīja Granam, ka esot spiests uzrakstīt ziņojumu, bet viņš lūgšot policijas komisāru sākt izmeklēšanu ne agrāk kā pēc divi dienām,
— Šonakt viņš jāuzrauga. Vai viņam ir tuvinieki?
— Vismaz es tos nepazīstu. Bet es pats varu palikt nomodā.
Grans pakratīja galvu.
— Arī viņu, saprotiet.. , nevaru sacīt, ka es viņu pazīstu. Bet vajag taču palīdzēt cilvēkam.
Mājas gaitenī Rjē neviļus paskatījās uz tumšajiem kaktiem un jautāja Granam, vai žurkas no šī kvartāla pilnīgi pazudušas. Ierēdnis par to neko nezināja. Šis tas gan bija dzirdēts, bet viņš vispār nepievēršot īpašu uzmanību tam, ko runā kvartālā.
— Man ir citas rūpes, — Grans sacīja.
Rjē jau sniedza viņam roku. Ārsts steidzās apraudzīt durvju sargu un pēc tam gribēja uzrakstīt vēstuli sievai.
Vakara avīžu pārdevēji klaigādami pavēstīja, ka žurku iebrukums apturēts. Bet savu slimnieku Rjē atrada pa pusei izgāzušos no gultas, ar vienu roku uz vēdera, otru — pie kakla; raustīdamies krampjos, viņš vēma sarkanīgu /.ulti netīrumu bļodā. Galīgi nomocījies, pavisam bez elpas, durvju sargs atkal apgūlās. Temperatūra viņam bija trīsdesmit deviņi un pieci, locekļi un kakla limfmezgli uztukuši, uz sāna pletās divi melngani plankumi. Tagad viņš žēlojās par sāpēm iekšās.