Var sacīt beidzot, ka izšķirtajiem mīlētājiem vairs nebija dīvainās privilēģijas, kas viņus pasargāja sākumā. Viņi bija zaudējuši mīlestības egoismu un priekšrocību, ko tas deva. Vismaz tagad stāvoklis bija skaidrs, sodība bija piemeklējusi itin visus. Mēs visi dzīvojām starp šāvieniem, kas rībēja pie pilsētas vārtiem, un zīmoga spiedieniem, kas apzīmogoja dzīvību vai nāvi, starp ugunsgrēkiem un reģistrācijas kartītēm, bailēm un formalitātēm, nolemti apkaunojošai, taču iereģistrētai nāvei, dzīvojām starp drausmīgajiem dūmiem un ātrās palīdzības klusinātajiem signāliem, un visi ēdām vienu un to pašu trimdas maizi, neapzināti gaidot vienu un to pašu satraucošo atkalredzēšanos un mieru. Mūsu mīlestība, bez šaubām, vienmēr bija ar mums, bet, gluži vienkārši, tā neko nevarēja līdzēt, tā bija smaga sastingusi mūsos, neauglīga kā noziegums vai notiesājums. Palika tikai pacietība bez nākotnes un iecirtīgas gaidas. Un, no šāda viedokļa raugoties, dažu mūsu pilsētas iedzīvotāju nostāja lika domāt par garajām rindām, kas visās pilsētas malās stāvēja pie pārtikas veikaliņiem. Tā bija tā pati samierināšanās un tā pati lēnprātība, bezgalīga un tomēr bez ilūzijām. Vajadzētu tikai šo izjūtu pacelt tūkstošreiz augstākā pakāpē, lai gūtu priekšstatu par atšķirtību, jo te runa bija par kādu citu izsalkumu, kas spētu aprīt visu.
Katrā gadījumā, ja gribam gūt pareizu ieskatu par noskaņojumu, kāds bija mūsu pilsētas atšķirtībā dzīvojo- šiem mīlētājiem, vajadzētu atsaukt atmiņā mūžam zeltai» nos un putekļu pilnos vakarus, kas satumsa pār pilsētu bez kokiem, kamēr vīrieši un sievietes pārplūdināja visas ielas. Jo dīvainā kārtā toreiz, kad nedzirdēja ne automobiļu, ne kādu citu satiksmes līdzekļu troksni, kas parasti veido kādas pilsētas valodu, pret vēl saules apmirdzētajām terasēm cēlās vienīgi apslāpētu balsu un soļu milzu dunoņa, tūkstošiem pazoļu sāpju pilnā šļūkāšana, ko savam ritmam pakļāva sērgas svelpoņa smagajās debesis; tā bija nebeidzama un nomācoša mīņāšanās, kas beidzot pamazām pārņēma visu pilsētu un vakaru pēc vakara piešķīra visīstenāko un visdrūmāko balsi aklajai stūrgalvībai, kura toreiz mūsu sirdīs aizstāja mīlestību,
Visu septembri un oktobri mēris turēja pilsētu savā pakļautībā. Tā kā bija runa par mīņāšanos, simtiem tūkstoši cilvēku vēl vienmēr mīņājās augām nedēļām, kas likās bezgalīgi garas. Debesīs miglai sekoja tveice, pēc tam lietus. Lieli, klusi melno un pelēko strazdu bari, laizdamies no dienvidiem, lidoja augstu garām, mezdami līkumu ap pilsētu, it kā Panlū sludinātā sodība, dīvainais sprigulis, kas svelpjot griezās virs namu jumtiem, liktu viņiem turēties nomaļus. Oktobra sākumā stipras lietus gāz- mas skaloja ielas. Un visā šai laikā nebija nekādu svarīgāku notikumu, vienīgi nebeidzamā mīņāšanās. -
Ārsts Rjē un viņa draugi tad atskārta, cik ļoti viņi noguruši. Patiešām sanitāro vienību ļaudis vairs nespēja turēties pretim nogurumam. Ārsts Rjē to pamanīja, vērodams savos draugos un pats sevī augam dīvainu vienaldzību. Tā, piemēram, šie cilvēki, kas līdz šim izrādījuši visdzīvāko interesi par visām jaunajām vēstīm, kuras skāra mēri, tagad par tām nelikās ne zinis. Rambērs, kuram pagaidām bija uzdots vadīt karantīnas iestādi, kas pirms neilga laika tika iekārtota viņa viesnīcā, ļoti labi zināja savu novērojamo skaitu. Viņš bija lietas kursā par visiem sīkumiem, kādi atgadījās tūlītējas evakuācijas sistēmā, ko viņš bija noorganizējis tiem, kuriem pēkšņi parādījās slimības pazīmes. Statistikas dati par seruma iedarbību uz karantīnā esošajiem bija kā iegravēti viņa atmiņā. Taču viņš nebija spējīgs pateikt iknedēļas mēra upuru skaitu, viņš īsti nezināja, vai epidēmija plešas plašumā vai atkāpjas. Un viņam taču, par spīti visam, vēl bija cerība uz drīzu izbēgšanu.
Citi, dienu un nakti iegrimuši savā darbā, nedz lasīja avīzes, nedz klausījās radio. Un, ja viņiem paziņoja kādu rezultātu, viņi izlikās, it kā tas viņus interesētu, taču patiesībā uzklausīja to ar izklaidīgu vienaldzību, kāda, kā varam iedomāties, piemīt ilgu karu cīnītājiem, kuri, darbos pārguruši, cenšas vienīgi nesabrukt, veicot kārtējos pienākumus, un vairs necer ne uz izšķirīgu kaujas operāciju, ne pamiera dienu.
Grans, kas joprojām izdarīja visus epidēmijas laikā nepieciešamos aplēsumus, protams, nebūtu spējīgs minēt slimības vispārējos rezultātus. Pretēji Tarrū, Rjē un Rambēram, kuri acīmredzot bija nejūtīgi pret nogurumu, viņa veselība nekad nebija bijusi sevišķi laba. Tagad viņš apvienoja palīgierēdņa pienākumus mērijā, sekretāra uzdevumus pie Rjē un savu nakts darbu. Tāpēc viņu pastāvīgi redzēja galīgi pārgurušu, un viņu uzturēja divas trīs neatvairāmas domas, piemēram, nodoms pēc mēra beigām atļauties pilnīgu brīvlaiku, vismaz vienu nedēļu, un tad ar sekmēm — «cepuri nost» — strādāt pie tā, kas viņam pašreiz bija veicams. Granam bieži uznāca spēji aizkustinājuma uzplūdi, un tādās reizēs viņš labprāt runāja ar Rjē par Zannu, vaicāja, kur tā šobrīd varētu but un vai, lasīdama avīzes, tā domājot p_ar viņu. Tieši Granam Rjē kādu dienu, pats sev par pārsteigumu, iemine- jās par savu sievu visbanālākajā tonī, kādā agrāk nekad nebija runājis. Šaubīdamies, vai var ticēt sievas allaž uzmundrinošajām telegrammām, Rjē bija nolēmis telegrafēt galvenajam ārstam uz sanatoriju, kur viņa ārstējās. Atbildē viņš bija saņēmis ziņu par slimnieces stāvokļa pasliktināšanos un apgalvojumu, ka tikšot darīts viss, lai aizkavētu slimības progresu. So vēsti viņš bija noklusējis un vienīgi ar nogurumu varēja izskaidrot, ka viņš to uzticēja Granam. Ierēdnis, parunājis ar viņu par Zannu, apjautājās par viņa sievu, un Rjē atbildēja. «Ziniet, šo slimību tagad ārstē ar labiem panākumiem,» Grans sacīja. Un Rjē piekrita, tikai piebilzdams, ka šķiršanās nu jau