pārlieku ieilgstot un viņš varbūt spētu palīdzēt sievai pārvarēt slimību, bet tagad viņa droši vien jūtoties gaužām vientuja. Tad viņš apklusa un uz Grana jautājumiem atbildēja tikai izvairīgi.
Tādā pašā stāvoklī atradās arī citi. Tarrū pretestības spējas gan bija lielākas, taču viņa piezīmju burtnīcas lāda, ka viņa zinātkāre, nezaudējot dzijumu, tomēr bija zaudējuši daudzpusību. Patiešām visā šai laikposmā viņu, kā liekas, interesēja vienīgi Kotārs. Vakaros Rjē mājās,
kur viņš beidzot bija apmeties, kopš viesnīca bija pārvērsta par karantīnas iestādi, viņš klausījās tikai pa ausu galam, kad Grans vai Rjē nolasīja rezultātus. Tarrū vien- j mēr centās tūlīt novirzīt sarunu uz dažādiem sīkumiem orāniešu dzīvē, kas viņu parasti nodarbināja.
Ja runājam par Kastelu, tad tai dienā, kad viņš bija atnācis pavēstīt ārstam Rjē, ka serums gatavs, un pēc tam, kad viņi bija nolēmuši pirmo izmēģinājumu izdarīt ar mazo Otona zēnu, kurš nupat bija atvests uz slimnīcu un kura stāvoklis ārstam likās bezcerīgs, Rjē nolasīja sa- 1 vam vecajam draugam pēdējos statistikas datus un pēkšņi pamanīja, ka tas aizmidzis dziļajā atzveltnes krēslā. Un, raugoties uz šo seju, kuru maigums un ironija darīja mū- j žam jaunu un kura tagad, pēkšņi zaudējusi izteiksmi, ar siekalu stīdziņu starp pavērtajām lūpām atklāja savu pārgurumu un vecumu, Rjē juta rīklē iespriežamies ka- ļ molu.
Pēc tādiem vājuma brīžiem Rjē varēja spriest par savu nogurumu. Viņa jūtīgums parasti nebija manāms. Gan- 1 drīz vienmēr iegrožots, nocietināts un sastindzināts, tas retumis izlauzās un atstāja viņu emociju varā, pār kurām viņš vairs nevaldīja. Viņa vienīgais aizsardzības veids bija paglābties šai sirds nocietinājumā un savilkt ciešāk mezglu, kas bija viņā izveidojies. Viņš labi zināja, ka tikai tā iespējams turpināt ciņu. Citādi viņam nebija daudz ilūziju, un tās, kas vēl bija saglabājušās, laupīja nogurums. Jo viņš saprata, ka zināmu laikposmu, kuram galu nevar paredzēt, viņa uzdevums vairs nav dziedēt. Viņa uzdevums bija noteikt diagnozi. Atklāt, izmeklēt, aprakstīt, reģistrēt, pēc tam — atzīt par neglābjamu — tāds bija viņa pienākums. Slimnieku sievas ķērās viņam piedurknē un vaimanāja: «Dakter, atdodiet viņam dzīvību!» Taču viņš te bija, nevis lai atdotu dzīvību, bet gan lai panāktu izolēšanu. Ko līdzēja naids, kuru viņš tad lasīja sejās? «Jums nav sirds,» kādu dienu viņam nācās
dzirdēt. Nē, viņam bija gan sirds. Tā palīdzēja izturēt divdesmit stundu dienā, kurās viņš redzēja mirstam cilvēkus, kas bija radīti, lai dzīvotu. Tā palīdzēja sākt ik dienas no gala. Vairāk no viņa sirds nevarēja prasīt. Kā gan varētu pietikt ar šo sirdi, lai atdotu kādam dzīvību?
Nē, ne jau palīdzību viņš sniedza citiem augu dienu, bet gan izziņas. Protams, to nevarēja saukt par cilvēka cienīgu darbu. Bet kam tad galu galā šai iebiedētajā pūlī, no kura katrs desmitais bija nolemts nāvei, bija dota vaļa pildīt savu cilvēka pienākumu? Labi vel, ka bija nogurums. Ja ārsts Rjē būtu juties spirgtāks, visur jaušamā nāves dvaka varētu padarīt viņu sentimentālu. Bet, kad cilvēks gulējis tikai četras stundas, viņš nav sentimentāls. Viņš redz lietas tādas, kādas tās ir, proti, redz tās pēc taisnības, riebīgās un niecīgās taisnības. Un pārējie, nāvei nolemtie, arī viņi to juta. Pirms mēra visi gaidija ārstu kā glābēju. Viņš taču ātri vien visu nokārtoja ar pāris tabletēm un iešļircinājumu, un pacienta piederīgie zem rokas pavadīja viņu cauri gaiteņiem. Tas bija glaimojoši, bet bīstami. Tagad turpretī viņš ieradās ar kareivjiem, un bija jāsit ar šauteņu laidēm pa durvīm, lai piederīgie tās atvērtu. Tie būtu gribējuši ievilkt viņu un visu cilvēci sev līdzi nāvē. Ai! Bija taisnība, ka cilvēki nevar iztikt bez cilvēkiem, ka viņš bija tikpat neapbruņots kā šie nelaimīgie un pelnīja tādas pašas līdzjūtības trīsas, kādām jāva uzvirmot sevī, tiklīdz bija tos atstājis.
Tādas vismaz šajās nebeidzami garajās nedēļās bija domas, ko ārsts Rjē pārcilāja līdz ar domām, kas skāra viņa atšķirtību. Un tieši1 tādas pašas domas viņš redzēja atspoguļojamies savu draugu sejās. Bet visbīstamākās sekas, kādas radīja pagurums, kas palēnārn pārņēma visus, kuri turpināja cīņu pret sērgu, bija nevis šī vienaldzība pret ārējiem notikumiem un citu cilvēku emocijām, bet gan nolaidība, kam viņi padevās. Jo viņi centās izvairīties no katras kustības, kas nebija pilnīgi nepieciešama un kas vienmēr likās esam pāri viņu spēkiem. Tā gadījās, ka šie cilvēki aizvien biežāk neievēroja higiēnas likumus, kurus paši bija noteikuši, aizmirsa izdarīt dezinfekciju, kas viņiem bija obligāta, un dažreiz, nenodrošinājušies pret aplipšanu, steidzās pie plaušu mēra slimniekiem, tāpēc ka, pēdējā brīdī saņemot ziņu, ka jāierodas inficētās mājās, viņiem likās pārāk nogurdinoši vispirms iegriezties kādā telpā, lai iepilinātu sev vajadzīgās zāles. Te sākās īstās briesmas, jo pati cīņa pret mēri tad padarīja viņus mērim visvieglāk ievainojamus, Būtībā viņi riskēja, un risks nevienam neko nedod,
Tomēr pilsētā bija cilvēks, kas nelikās nedz pārguris, nedz izmisis, bet palika fsts apmierinātības iemiesojums. Tas bija Kotārs. Viņš, tāpat kā agrāk, turējās nomaļus, taču nepārtrauca sakarus ar citiem. Bet viņš bija izraudzījies Tarrū un centās to satikt tik bieži, cik vien Tarrū darbs to atļāva: pirmkārt, tāpēc ka Tarrū zināja par viņu visu un, otrkārt, tāpēc ka Tarrū prata uzņemt sīko rantjē ar neizsīkstošu sirsnību. Tas bija negaistošs brīnums, befc Tarrū, par spīti smagajam darbam, ko viņš veica, palika allaž vēlīgs un uzmanīgs. Pat tad, ja kādu vakaru viņu māca nogurums, nākamajā dienā viņš atguva jaunus spēkus. «Ar viņu var aprunāties,» Kotārs bija sacījis Rambēram, «jo tas ir cilvēks. Viņš vienmēr saprot otru.»