Tāpēc Tarrū piezīmēs šai laikā pamazām par galveno personu kļūst Kotārs. Tarrū mēģina attēlot Kotāra reakcijas un pārdomas tādas, kādas rantjē tās viņam uzticē- tjis vai arī kā viņš pats tās sapratis. Ailē «Kotāra attieksme pret mēri» šis attēlojums aizņem vairākas lapas piezīmju burtnīcā, un stāstītājs uzskata par derīgu sniegt šeit īsu pārskatu par to. Tarrū galvenās domas par rantjē izteiktas šai spriedumā: «Tā ir personība, kas aug.» Starp citu, liekas, viņš auga, būdams allaž labā omā. Viņš nebija neapmierināts ar notikumu attīstību. Dažkārt viņš savu uzskatu būtību izteica Tarrū šāda rakstura piezīmēs: «Skaidrs, tas neiet uz labo pusi. Bet vismaz tagad ķezā ir visi.»
«Saprotams,» Tarrū piebilst, «viņš ir apdraudēts tāpat kā citi, bet taisnīgi, līdz ar citiem. Un turklāt esmu par to pārliecināts, viņš nopietni nemaz nedomā, ka varētu saslimt ar mēri. Viņš, liekas, dzīvo ar dornu, kas, starp citu, nebūt nav tik muļķīga: cilvēks, kam ir kāda bīstama slimība vai lielas bēdas, līdz ar to ir pasargāts no visām citām slimībām vai bēdām. Viņš man teica: «Vai esat ievērojis, ka slimības nav savienojamas? Iedomājieties, ka jums ir kāda smaga vai nedziedināma slimība, neārstējams vēzis vai ielaista tuberkuloze — tādā gadījumā jūs nekad nesaslimsit ar mēri vai tīfu, tas nav iespēdams. Starp citu, tas sniedzas vēl tālāk, jo jūs taču nekad neesat redzējis, ka vēža slimnieks mirst autokatastrofā.» Vienalga, vai šī doma būtu pareiza vai ne, bet tā liek Kotāram būt labā garastāvoklī. Vienīgais, ko viņš nevēlas,— tikt šķirts no citiem. Viņš labāk grib būt aplenkumā kopā ar visiem nekā ieslodzījumā viens pats. Plosās mēris, un nav vairs slepenas izmeklēšanas, nav kompromitējošu dokumentu, personīgās lietas, noslēpumainu nopratināšanu un nenovēršama aresta. Patiesību sakot, nav vairs policijas, nav vecu vai jaunu noziegumu, nav vainīgo, ir tikai notiesātie, kas gaida vispatvaļīgāko no apžēlošanām, un notiesāto vidū — arī paši policisti.» Un tā Kotārs, joprojām Tarrū uztverē, pilnīgi pamatoti varēja raudzīties uz baiļu un apjukuma simptomiem mūsu pilsētas iedzīvotājos ar labvēlīgu un saprotošu gandarījumu, kas varētu izpausties šādos vārdos: «Runājiet vien, es to visu esmu pieredzējis.»
«Velti mēģināju viņu pārliecināt, ka ir tikai viens veids, kā nebūt šķirtam no citiem: rīkoties tā, lai būtu tīra sirdsapziņa. Viņš ļauni paraudzījās manī un sacīja: «Nu, tādā gadījumā neviens nekad nav vienots ar otru.» Un piebilda: «Jūs varat darīt, kā gribat, bet es to apgalvoju. Vienīgais veids, kā apvienot cilvēkus, ir uzsūtīt viņiem mēri. Paskatieties taču apkārt.» Un patiešām, es gluži labi saprotu, ko viņš ar to grib teikt un cik ērta viņam laikam gan pašreiz liekas dzīve. Kā gan lai viņš nepazītu reakcijas, kas kādreiz bijušas viņa paša reakcijas: ikviena mēģinājumu panākt, lai visi būtu viņa pusē; laipnību un pakalpību, ar kādu dažkārt sniedz ziņas gājējam, kas apmaldījies, un slikto omu, ko tam izrāda citreiz; ļaužu traukšanos uz grezniem restorāniem un apmierinājumu, ar kādu viņi tur sēž un uzkavējas; nekārtīgo drūzmu, kas ik dienas stāv rindās pie kinoteātriem un pārpilda visas izrāžu zāles un pat dansingus, un kā nevaldāma straume ielaužas visās sabiedriskajās vietās; vairīšanos no jebkuras tuvākas saskares, tomēr alkas pēc cilvēciska siltuma, kas liek cilvēkiem tiekties pēc citiem, elkonim pēc elkoņa un dzimumam pēc dzimuma? Kotārs to visu iepazinis pirms viņiem, tas ir skaidrs. Tikai ne sievietes, jo ar viņa izskatu… Un, man šķiet, ka tais reizēs, kad viņš jau bijis gatavs iet pie meitām, viņš 110 šī nodoma atteicies, lai neparādītu, ka viņam ir sliktas manieres, kas vēlāk varētu kaitēt.»
«Vārdu sakot, mēris bija viņa veiksme. Vientuļu cilvēku, kurš negribēja tāds būt, mēris padarīja par līdzdalībnieku. Jo acīmredzot tā ir līdzdalība, un līdzdalība, kas sagādā baudu. Viņš ir līdzdalībnieks visā, ko redz, māņticībā, nepamatotās šausmās, satraukto dvēseļu jūtīgumā, mānijā censties cik iespējams maz pieminēt mēri un tomēr nepārtraukti par to runāt; viņš ir līdzvainīgs šo cilvēku apmātībā, kad tie bailēs nobāl, sajuzdami mazākās galvassāpes, jo zina, ka slimība sākas ar galvassāpēm; līdzvainīgs jūtīgumā, kas ir pārkairināts, viegli aizvainojams, nepastāvīgs, uztver kā apvainojumu vienkāršu aizmāršību un krīt izmisumā par pazaudētu bikšu pogu.»
Tarrū bieži gadījās vakaros iziet kopā ar Kotāru. Vēlāk savās piezīmju burtnīcās viņš atstāsta, kā viņi iejaukusies tumšajā mijkrēšļa vai nakts pūlī, plecu pie pleca ienirdami melni baltā masā, kur šad tad kāda reta spuldze iemet spožu gaismas strēli, kā pavadījuši ļaužu pulku uz dedzīgām izpriecām, kur tas paglābies no mēra saltuma. Pēč tā, ko Kotārs pirms dažiem mēnešiem bija meklējis publiskās vietās, — proti, pēc greznības un vērienīgas dzīves, pēc tā, par ko viņš bija sapņojis, nespēdams apmierināt savas ilgas, proti, pēc neierobežotas baudas, tagad tiecās visa pilsēta. Kaut gan visu mantu cenas neapturami pieauga, ļaudis nekad nebija izšķieduši tik daudz naudas, un, kaut gan lielākajai daļai trūka paša nepieciešamākā, viņi nekad nebija ar tik vieglu roku iztērējuši pārpalikumu. Varēja redzēt savairojamies visas spēles, ar ko parasti aizraujas vaļas brīžos, kas tagad tomēr nebija nekas cits kā bezdarbs. Dažreiz Tarrū un Kotārs ilgi sekoja kādam no mīlas pāriem, kuri agrāk centās slēpt, kas viņus saista, un kuri tagad, cieši piekļā- vušies viens pie otra, spītīgi soļoja cauri visai pilsētai, neredzēdami apkārtējo pūli, ar to mazliet stingo izklaidību, kāda piemīt lielām kaislībām. Kotāru tas aizkustināja. «Ai, nebēdniekil» viņš sacīja. Un viņš runāja skaļā balsī, viņš atplauka šai vispārējā drudžainībā, kad visapkārt skanot ripoja karaliskas dzeramnaudas un mīlas intrigas vērpās viņa acu priekšā.