Tomēr Tarrū uzskatīja, ka Kotāra nostājā ir maz ļaunuma. Viņa vārdi: «Es to jau zināju pirms viņiem,» ietvēra sevī vairāk nelaimes nekā triumfa. «Man šķiet,» Tarrū raksta, «ka viņš sāk mīlēt šos cilvēkus, kas dzīvo ieslodzījumā starp debesīm un savas pilsētas mūriem. Tā, piemēram, viņš tiem labprāt paskaidrotu, ja vien varētu, ka tas nemaz nav tik briesmīgi. «Vai esat ieklausījies viņos?» viņš man jautāja. «Pēc mēra es darīšu šo, pēc mēra es darīšu to…» Viņi paši sagandē savu dzīvi, lai gan viņiem vajadzētu palikt mierīgiem. Un viņi pat neaptver savu priekšrocību! Vai es, piemēram, varēju sacīt: «Pēc aresta es darīšu to un to?» Apcietināšana ir sākums, tās nav beigas. Turpretī mēris… Vai gribat zināt manu Ieskatu? Viņi ir nelaimīgi tāpēc, ka nejaujas notikumu gaitai. Un es zinu, ko saku.»
«Viņš patiešām zina, ko saka,» Tarrū piebilst. «Viņš pareizi novērtē pretrunas, kādas piemīt Orānas iedzīvotājiem, kuri, izjuzdami dziju nepieciešamību pēc sirsnības, kas viņus tuvinātu, tai pašā laikā nespēj tai ļauties aiz. neuzticēšanās, kas viņus attālina citu no cita. Visi pārāk labi zina, ka nevar uzticēties kaimiņam, kurš spējīgs jums pielaist mēri, jums pašiem to nezinot, un izmantot jūsu paļāvību, lai jūs inficētu. Ja cilvēks pavadījis savu laiku tā kā Kotārs, saskatīdams iespējamu nodevēju visos, kuru sabiedrību tomēr meklēja, tad viņš var saprast šo Izjūtu. Ir viegli dzīvot līdzi cilvēkiem, kurus neatstāj doma: mēris var kuru katru dienu uzlikt roku viņiem uz pleca, un tas varbūt jau grasās to darīt šo pašu brīdi, kad cilvēks vēl priecājas, ka ir sveiks un vesels. Cik nu tas iespējams, Kotārs jūtas labi šai baiļu laikmetā. Bet, tā kā viņš to visu iepazinis pirms citiem, tad, man šķiet, viņš nespēj pilnībā izjust, cik nežēlīga ir š! neziņa. īsi sakot, būdams kopā ar mums visiem, kas vēl neesam mēri miruši, viņš skaidri saprot, ka viņa brīvībai un dzīvei var kuru katru dienu pienākt gals. Bet, tā kā viņš pats ir dzīvojis tādās bailēs, viņam liekas gluži dabiski, ka arī citi tās savukārt iepazīst. Precīzāk izsakoties, bailes viņam tā liekas vieglāk panesamas nekā tad, ja viņš tās pārdzīvotu viens pats. Sai ziņā viņam nav taisnība un viņu grūtāk izprasi nekā citus. Bet galu galā tieši tāpēc viņš vairāk nekā citi pelnījis, lai mēģina viņu. saprast.»
Vārdu sakot, Tarrū piezīmes beidzas ar stāstu, kas laM izskaidro savādo apziņu, kura vienlaikus atausa Kotāram un mēra piemeklētajiem. Sis stāsts aptuveni atveido tā laika drūmo noskaņu, tāpēc vēstītājam tas liekas nozīmīgs.
Viņi bija aizgājuši uz pilsētas operu, kur izrādīja Glika «Orfeju». Kotārs bija uzaicinājis Tarrū, Tur uzstājās trupa, kas mēra pavasari bija ieradusies viesizrādēs mūsu pilsētā. Epidēmijas aizturēta, šī trupa galu galā bija spiesta pēc vienošanās ar mūsu operu atkārtot izrādi vienreiz nedēļā. Un tā jau mēnešiem ilgi katru piektdienu mūsu pilsētas teātrī skanēja Orfeja melodiskās žēlabas un Eiridikes bezspēcīgie saucieni. Tomēr publika bija izrādi! Joti iecienījusi, un tā vienmēr deva prāvus ienākumus. Apsēdušies visdārgākajās vietās, Kotārs un Tarrū labi!
pārredzēja visu parteru, kas bija līdz pēdējam pārpildīts elegantākajiem mūsu pilsētas iedzīvotājiem. Tie, kas ieradās, acīmredzot centās, lai viņu ienākšana tiktu ievērota. Spožajā zāles gaismā, kamēr mūziķi vēl klusu skaņoja instrumentus, skaidri atdalījās silueti, kas gaļa no rindas uz rindu, reizumis graciozi paklanoties. Vieglajās labā toņa sarunu čalās cilvēki atguva drošību, kuras viņiem bija trūcis vēl pirms dažām stundām pilsētas tumšajās ielās. Fraka aizdzina mēri.
Visu pirmo cēlienu Orfeja žēlabas skanēja viegli un nepiespiesti, dažas tunikās ģērbušās sievietes piemīlīgi paskaidroja viņa nelaimi, un īsās arietās tika apdziedāta mīlestība. Publika reaģēja atsaucīgi un apvaldīti. Reti kāds pamanīja Orfeja otrā cēliena ārijā tremolo, kāds tur nebija paredzēts, un ievēroja, ka viņš ar mazliet neatbilstošu, pārmērīgu patosu lūdz Pazemes valdnieku iežēloties par viņa asarām. Viņa dažuviet saraustītos žestus vērīgākie skatītāji uztvēra kā stilizācijas efektu un piedēvēja dziedoņa lomas interpretācijai.
Bija vajadzīgs Orfeja un Eiridikes lielais duets trešajā cēlienā (tai brīdī, kad Eiridike pazūd savam mīļajam), lai zālē pārskrietu izbrīna šalkas. Un, it kā dziedonis būtu gaidījis tikai uz šo publikas kustību vai, vēl skaidrāk, it kā partera iešalkšanās būtu apliecinājusi to, ko viņš sajuta, viņš tieši tai brīdī groteskā gaitā, izplestām rokām un kājām savā antīkajā kostīmā devās uz rampas pusi un nogāzās gar zemi starp pastorāles dekorācijām, kuras vienmēr bija bijušas anahroniskas, bet kuras skatītāju acīs tādas kļuva pirmoreiz un briesmīgā veidā. Jo tai pašā laikā orķestris apklusa, cilvēki parterā piecēlās un sāka lēnām virzīties ārā no zāles, sākumā pilnīgā klusumā, kā mēdz iziet no baznīcas pēc dievkalpojuma beigām vai no sēru nama pēc apmeklējuma: sievietes saturēja svārkus un gāja, galvu nodūrušas, vīrieši vadīja savas dāmas aiz elkoņa, neļaujot viņām uzgrūsties atliecamiem krēsliem. Bet pamazām kustība kļuva straujāka, čuksti pārvērtās izsaucienos, un pūlis spiezdamies plūda uz izejām, kur sākās grūstīšanās un kliegšana. Kotārs un Tarrū, kuri bija tikai piecēlušies, palika vieni vaigu vaigā ar vienu no toreizējās dzīves ainām: mēris uz skatuves valodu zaudējuša aktiera izskatā un zālē — nevienam nevajadzīga kļuvusī greznība aizmirstu vēdekļu un mežģīņu veidā, kuras mētājās uz sēdekļu sarkanā sarnta.