Septembra pirmās dienas Rambērs bija nopietni strādājis līdzās ārstam Rjē. Viņš tikai palūdza atvaļinājumu uz vienu dienu, kad viņam bija jāsatiek Gonsaless un ai>i jaunekji pie zēnu liceja.
Tai dienā pulksten divpadsmitos Gonsaless un žurnālists beidzot redzēja nākam abus jaunos puišus. Viņi smēlās un sacīja, ka pagājušo reizi neesot laimējies, bet vajagot tikai pagaidīt. Lai nu kā, šī vairs neesot viņu sardzes nedēja. Jāpaciešoties līdz nākarnnedējai. Tad varētu sākt atkal visu no gala. Rambērs piebilda, ka tie patiešām esot īstie vārdi. Tad Gonsaless lika priekšā satikties nākampirmdien. Bet šoreiz viņi varētu Iekārtot Rambēru pie Marsela un Luija. «Mēs abi norunāsim satikšanos. Ja es netikšu, tu iesi tieši pie viņiem. Tev izstāstīs, kur viņi dzīvo.» Bet tai brīdī Marsels vai Luijs sacīja, ka visvienkāršākais būtu tūlīt aizvest biedru uz viņu māju. Ja tas neesot neērti, jo mājās viņiem esot ko ēst visiem četriem. Un tādā veidā viss uz vietas būtu skaidrs. Gonsaless sacīja, ka tā esot ļoti laba doma, un viņi sāka kāpt lejā uz ostas pusi.
Marsels un Luijs dzīvoja Flotes rajona pašā galā, netālu no pilsētas vārtiem, aiz kuriem tūlīt sākās stāvais jūras krasts. Tā bija maza spāniešu mājele biezām mūra sienām, krāsotiem koka slēģiem, kailām un ēnainām istabām. Pusdienās bija risi, ko pasniedza abu jaunekļu māte, veca, smaidīga spāniete krunkainu seju. Gonsaless brīnījās, jo pilsētā rīsu jau sen nebija. «Pie vārtiem visu ko var dabūt,» Marsels sacīja. Rambērs ēda un dzēra, un Gonsaless sacīja, ka viņš patiešām esot kārtīgs puisis, bet žurnālists domāja tikai par nākamo nedēļu, kas vēl jāpavada šeit.
Patiesībā viņam bija jāgaida vel divas nedēļas, jo sardzes laiks bija pagarināts līdz piecpadsmit dienām, lai samazinātu posteņu skaitu. Un šīs piecpadsmit dienas Rambērs strādāja nepārtraukti, sevi nesaudzēdams, savā ziņā it kā aizvērtām acīm, no ausmas līdz tumsai. Vēlu nakti viņš likās gultā un gulēja ciešā miegā. Pēkšņā pāreja no dīkas dzīves uz smago, nogurdinošo darbu bija atņēmusi viņam gandrīz visus sapņus un spēkus. Par gaidāmo bēgšanu viņš runāja maz. Jāpiemin tikai viens nozīmīgs fakts: nedēļas nogalē viņš pastāstīja ārstam, ka iepriekšējā naktī pirmoreiz mūžā piedzēries. Izejot no bāra, viņam pēkšņi radusies tāda sajūta, ka cirkšņi pietūkst un ap padusēm kustības apgrūtinātas. Viņš nodomājis, ka tas ir mēris. Un viņa vienīgā iespējamā reakcija, par kuru viņš tagad bija vienisprātis ar Rjē, ka to nevarēja saukt par saprātīgu, bijusi skriet uz augšpilsētu un tur no kāda laukumiņa, no kura gan vēl nepaveras skats uz jūru, bet var redzēt mazliet vairāk debess, pilnā balsī kliedzot, saukt savu sievu pāri pilsētas mūriem. Kad, atgriezies mājās, viņš neatradis uz sava ķermeņa nekādas inficēšanas pazīmes, viņš vis nejūties lepns par pēkšņo lēkmi. Rjē teicās ļoti labi saprotam, ka varot arī tā rīkoties.
— Katrā ziņā var gadīties, ka uznāk tāda vēlēšanās, — viņš sacīja.
Tai brīdī, kad Rambērs jau grasījās viņu atstāt, Rjē pēkšņi piebilda:
— Šorīt Otona kungs par jums ieminējās. Viņš jautāja, vai es jūs pazīstot. «Dodiet viņam padomu nesaieties ar kontrabandistiem,» viņš man teica. «Viņš jau ir ievērots.»
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka jums jāpasteidzas,
— Pateicos, — Rambērs sacīja, spiezdams ārstam roku. Uz sliekšņa viņš strauji apgriezās. Rjē ievēroja, ka pirmoreiz kopš mēra sākuma viņš smaidīja.
— Kāpēc gan jūs neaizkavējat mani aizbraukt? Tas ir jūsu spēkos.,,
Rjē ar savu parasto kustību pakratīja galvu un sacīja, ka tā esot Rambēra darīšana, ka Rambērs taču izvēlējies laimi un viņam, Rjē, neesot ko iebilst. Viņš nejūtoties spējīgs spriest par to, kas šai gadījumā ir labi un kas slikti.
—- Kāpēc tad jūs sakāt, lai es rīkojos ātri?.
Rjē savukārt pasmaidīja,
— Varbūt tāpēc, ka arī man gribas kaut ko darīt laimes labā.
Otrā dienā viņi vairs nerunāja- neko, taču strādāja kopā. Nākamajā nedēļā Rambērs beidzot bija apmeties mazajā spāņu mājelē. Viņam bija ierīkota guļasvieta kopējā istabā. Tā kā jaunekļi ēdienreizēs nenāca uz mājām un tie bija lūguši viņu c'k iespējams maz rādīties uz ielas, tad viņš lielākoties dzīvoja tur viens vai tērzēja ar veco māti spānieti. Viņa bija sausnēja un rosīga, ģērbusies vienmēr melnās drēbēs, brūnu, krunkainu seju, ļoti tīriem, sirmiem matiem. Viņa bija nerunīga, bet acis smaidīt smaidīja, kad viņa raudzījās Rambērā.
Citreiz viņa jautāja, vai viņš nebaidoties aizvest mēri savai sievai. Rambērs domāja, ka jāizmēģinot laimi un ka risks esot niecīgs, turpretī, paliekot pilsētā, viņam varētu draudēt šķiršanās uz mūžu.