— Vai viņa ir jauka? — vecā smaidīdama jautāja.
— Ļoti jauka.
— Skaista?
— Man liekas,
— Ahā, — vecā teica, — tad tas ir tāpēc.
Rambērs pārdomāja. Bez šaubām, tas bija tāpēc, bet nekādā gadījumā ne tikai tāpēc.
— Vai jūs ticat Dievam? — jautāja vecā, kas Ik rītu gāja uz dievkalpojumu.
Rambērs atzinās, ka ne, un vecā vēl piebilda, ka tas esot tāpēc.
—. Taisnība, jums jātiek pie viņas. Kas citādi jums paliktu?
Pārējo laiku Rambērs staigāja gar kailajiem, saplaisājušajiem mūriem, noglāstīdams pie šķērssienām pienaglotos vēdekļus, vai skaitīja dzīparu bumbulīšus galda pārsega bārkšu galā. Vakarā pārradās abi jaunekļi. Viņi neko daudz nerunāja, tikai pateica, ka vēl neesot īstais brīdis. Pēc vakariņām Marsels spēlēja ģitāru, un viņi iedzēra pa glāzītei anīsa liķiera. Rambērs likās iegrimis domās.
Trešdien Marsels pārnācis sacīja:
— Tas būs rīt, pusnaktī. Esi gatavs.
Viens no abiem vīriem, kas stāvēja sardzē kopā ar viņiem, bija saslimis ar mēri, un otrs, kurš parasti gulējis tai pašā istabā, tagad tiekot novērots. Tad nu divas trīs dienas Marsels un Luijs būšot vieni paši. Pa nākamo nakti viņi nokārtošot visus pēdējos sīkumus. Rīt tas būšot iespējams. Rambērs pateicās.
— Vai jūs priecājaties? — vecā jautāja.
Viņš atbildēja «jā», bet domāja par kaut ko citu.
Nākamajā dienā karstums zem smagām debesīm bija mitrs un smacīgs. Mēra vēstis bija sliktas. Tomēr vecā spāniete saglabāja apskaidrotu mieru.
— Pasaule ir grēcīga, viņa sacīja. — Tāpēc tur neko nevar darīti
Rambērs, tāpat kā Marsels un Luijs, bija bez krekla. Bet, lai ko viņš darītu, starp lāpstiņām un pār krūtīm sviedri tecēja straumēm. Tādēļ aizslēģotās mājas puskrēslā viņu rumpji izskatījās brūni lakoti. Rambērs staigāja šurp un turp, neteikdams ne vārda. Piepeši ap četriem pēc pusdienas viņš apģērbās un paziņoja, ka izejot.
— Neaizmirsti, — Marsels sacīja, — tieši pusnaktī. Viss jau ir nokārtots.
Rambērs devās pie Rjē. Ārsta māte sacīja, ka Rambērs viņu varot sastapt augšpilsētas slimnīcā. Pie sardzes posteņa drūzmējās pūlis, kā vienmēr, Kāds seržants izvalbītam acīm uzsauca:
— Izklīstiet! Nestāviet uz vietas!
Ļaudis sakustējās, sāka staigāt šurp un turp, taču projām negāja.
— Te nav ko gaidīt, — sacīja seržants, kuram sviedri jau spiedās cauri blūzei.
Tā domāja arī pārējie, tomēr palika, par spīti nāvējošajam karstumam.
Rambērs parādīja savu caurlaidi, un seržants viņam norādīja uz Tarrū kantori. Tā durvis atradās pagalma pusē. Žurnālists sastapa Panlū tēvu, kurš patlaban nāca ārā no kantora.
Mazā, netīrā, baltā telpā, kur oda pēc zālēm un slapjiem palagiem, Tarrū atrotītām krekla piedurknēm sēdēja pie melna koka rakstāmgalda, slaucīdams ar mutautiņu sviedrus, kas bija satecējuši elkoņa locītavas bedrītē.
— Vēl tepat? — viņš jautāja.
— Jā. Es gribētu runāt ar Rjē.
— Viņš ir palātā. Bet būtu labāk, ja varētu iztikt bez viņa.
— Kāpēc?
— Viņš ir pārslogots. Es cenšos viņam aiztaupīt, ko spēju.
Rambērs uzlūkoja Tarrū. Viņš biia novājējis. Nogurums padarīja neskaidras viņa acis un vaibstus. Spēcīgie pleci bija sagumuši apaļi. Pie durvīm klauvēja, un ienāca sanitārs baltā maskā. Viņš nolika uz Tarrū galda kaudzīti kartīšu un neskanīgā balsī, ko apslāpēja maskas auts, tikai pateica: «Seši,» — tad izgāja. Tarrū paskatījās uz žurnālistu un, salicis kartītes vēdeklī, rādīja tās.
— Skaistas kartītes, ko? Bet nē, tie ir mirušie. Nakti mirušie.
Viņa piere bija savilkta grumbās. Viņš atkal salika kartītes kaudzītē.
— Vienīgais, kas mums atliek, — grāmatvedība.
Tarrū piecēlās, atbalstīdamies pret galdu.
— Vai jūs drīz aizbrauksit?
— Šonakt, divpadsmitos,
Tarrū sacīja, ka viņš par to priecājoties un Rambēram vajagot pieskatīt sevi.
— Vai jūs to sakāt atklāti?
Tarrū paraustīja plecus:
— Manā vecumā cilvēks gribot negribot ir atklāts. Melot ir pārāk nogurdinoši.
— Tarrū, — žurnālists sacīja, — es gribētu redzēt dakteri. Piedodiet man.
Es zinu, Viņš ir cilvēcīgāks nekā es. Iesim.
— Ne jau tas, —Rambērs ar pūlēm noteica. Un apklusa. Tarrū paskatījās uz viņu un pēkšņi pasmaidīja.
Viņi gāja pa mazu gaiteni, kura sienas bija nokrāsotas gaiši zaļā krāsā un kur pludoja akvārija gaisma. Kad viņi bija pienākuši pie divkāršām stikla durvīm, aiz kurām varēja redzēt savādas ēnu kustības, Tarrū ielaida Rambēru kādā mazā telpā, kur visgarām sienām stāvēja skapji. Viņš atvēra vienu no tiern, izvilka no sterilizatora divas hidrofila auduma maskas, vienu pasniedza Rambēram un lūdza to uzlikt. Žurnālists vaicāja, vai tas kaut ko līdzot, un Tarrū atbildēja, ka ne, bet tas iedvešot paļāvību citiem.
Viņi atvēra stiklotās durvis. Tā bija milzīga zāle ar pat šai gadalaikā hermētiski noslēgtiem logiem. Pie griestiem dūca ventilatori, un to līkie propelleri kūla sabiezējušu un pārkarsētu gaisu virs divām pelēku gultu rindām. No visām pusēm skanēja apslāpēti vai spalgi vaidi, kas saplūda vienās vienīgās, monotonās gaudās. Balti ģērbušies vīri gausi kustējās nežēlīgajā gaismā, kas ieplūda pa augstajiem, restotajiem* logiem. Rambērs jutās nelāgi drausmīgajā zāles karstumā un gandrīz vai nepazina Rjē, kas bija noliecies pār kādu vaidošu stāvu. Ārsts patlaban grieza cirkšņus slimniekam, ko divas kopējas, katra savā pusē gultai, turēja. Izslējies viņš nometa instrumentus uz paplātes, ko pasniedza kāds palīgs, un brīdi stāvēja nekustīgs, vērodams cilvēku, kuru pašlaik pārsēja.