— Kas jauns? — viņš jautāja Tarrū, kad tas pienāca klāt,
— Panlū ir ar mieru aizstāt Rambēru karantīnas māja. Viņš jau daudz padarījis. Paliek vēl trešā novērošanas grupa, kas jāpārkārto bez Rambēra,
Rjē pamāja ar galvu.
— Kastelam ir gatavi pirmie preparāti. Viņš domā, ka vajag izmēģināt.
— Ā! Tas ir labi, — Rjē sacīja.
— Un, beidzot, šeit ir Rambērs.
Rjē pagriezās. Ieraugot žurnālistu, ap viņa acīm virs maskas savilkās krunciņas.
- Ko jūs te darāt? viņš jautāja. — Jums vajadzēja būt citur.
Tarrū sacīja, ka tas notikšot šodien, pusnaktī, un Rambērs piebilda!
— Principā.
Katrreiz, kad kāds no viņiem runāja, vieglā auduma maska piepūtās un kļuva mikla tai vietā, kur atradās mute. Tas padarīja sarunu mazliet nereālu, it kā sarunā tos statujas.
— Es gribētu ar jums parunāt, — Rambērs sacīja,
— Iesim reizē, ja vēlaties. Pagaidiet mani Tarrū kantorī.
Brīdi vēlāk Rambērs un Rjē apsēdās ārsta automobiļa aizmugurē. Tarrū vadīja mašīnu,
— Benzīna vairs nav, — viņš sacīja, iedarbinādams motoru. — Rīt mēs iesim kājām.
— Dakter, Rambērs ierunājās, — es nekur nebraukšu, es gribu palikt ar jums.
Tarrū ne ar mazāko kustību neizrādīja pārsteigumu. Viņš mierīgi vadīja mašīnu. Rjē, liekas, nespēja atbrīvo* ties no noguruma.
. — Un viņa? — ārsts jautāja neskanīgā balsī.
Rambērs atbildēja, ka viņš esot vēlreiz visu apsvēris, ka viņš joprojām domājot tāpat kā agrāk, bet viņam būtu kauns, ja viņš aizbrauktu. Tas traucētu viņu mīlēt sievieti, ko viņš atstājis Francijā. Bet Rjē izslējās un sacīja stingrā balsī, ka tas esot muļķīgi un neesot nekāds kauns dot priekšroku laimei.
— Jā, —• Rambērs teica, — bet var taču būt kauns, ka esi laimīgs viens pats.
Tarrū, kas līdz šim bija klusējis, tagad, nepagriezdams galvu uz viņu pusi, piebilda: ja Rambērs gribot dalīties cilvēku nelaimē, tad viņam vairs nekad nebūšot laika laimei. Vajagot izraudzīties.
— Tas nav tas, — Rambērs atbildēja. — Es vienmēr domāju, ka esmu svešinieks šai pilsētā un man nav nekā kopīga ar jums. Bet tagad, kad esmu redzējis to, ko pieredzēju, es zinu, ka esmu šejienietis, vai nu pats to gribu, vai ne. Tas, kas šeit notiek, skar mūs visus.
Neviens neatbildēja, un Rambērs, šķiet, zaudēja pacietību.
— Jūs taču to labi zināti Ko gan jūs citādi darītu šai slimnīcā? Tātad jūs esat izvēlējušies un atteikušies no laimes?
Ne Tarrū, ne Rjē atkal neko neatbildēja. Klusums tur* pinājās tik ilgi, līdz viņi jau tuvojās ārsta mājai. Un Rambērs vēlreiz, ar vēl lielāku uzsvaru, atkārtoja savu jautājumu. Un vienīgi Rjē pagriezās pret viņu. Ārsts ar pūlēm mazliet izslējās.
— Piedodiet, Rambēr, — viņš sacīja, — bet es nezinu, Palieciet ar mums, ja jūs tā vēlaties.
Spējš automašīnas pagrieziens viņu apklusināja. Tad viņš turpināja, raudzīdamies kaut kur vienā punktā:
— Nekas pasaulē nav to vērts, lai cilvēks novērstos no tā, ko viņš mīl. Un tomēr es novēršos, arī es, pats nezinādams, kādēļ.
Viņš atkrita sēdeklī.
— Tā tas ir, un tas ir viss, — viņš noguris piebilda. — Konstatēsim to un izdarīsim secinājumus.
— Kādus secinājumus? — Rambērs jautāja.
— Ail Nevar taču vienā un tai pašā laikā dziedēt un zināt, — Rjē atteica. — Tāpēc dziedināsim, cik iespējams ātri. Tas ir vissteidzamākais.
Naktī Tarrū un Rjē uzmeta Rambēram tā kvartāla plānu, kuru viņam bija uzdots izlūkot, kad tieši divpadsmitos Tarrū paskatījās pulkstenī. Paceldams galvu, viņš uztvēra Rambēra skatienu.
— Vai jūs brīdinājāt?
Žurnālists novērsa skatienu.
— Pirms nācu. pie jums, es aizsūtīju zīmīti, —- viņš ar piespiešanos atbildēja.
Oktobra beidzamajā dienā tika izmēģināts Kastela serums. Praktiski tā bija ārsta Rjē pēdējā cerība. Ārsts bija pārliecināts, ka jaunas neveiksmes gadījumā pilsēta tiks pilnīgi pakļauta mēra untumiem, vienalga, vai nu epidēmija turpināsies vēl ilgus mēnešus, vai arī ne no šā, ne no tā pēkšņi pāries.
Iepriekšējā vakarā pirms tās dienas, kad Kastels ieradās pie Rjē, bija saslimis Otona dēlēns, un visai ģimenei vajadzēja iet karantīnā. Māte, kas tikai nesen bija no tās izlaista, tagad tika jau otrreiz izolēta. Ievērodams priekšrakstus, tiesnesis bija ataicinājis ārstu Rjē, tiklīdz pamanījis uz bērna ķermeņa slimības pazīmes. Kad atbrauca Rjē, tēvs un māte stāvēja gultas kājgalī. Meitenīte bija aizsūtīta projām. Puisēnu, kā jau slimības pirmajā sta- dijā, bija pārņēmis bezspēks, un viņš nežēlodamies (āvās izmeklēt. Ārsts pacēla galvu un uztvēra tiesneša skatienu, bet aiz tā — ieraudzīja mātes bālo seju. Viņa turēja ka* batlakatiņu piespiestu pie mutes un ar plaši ieplestām acīm sekoja ārsta kustībām.
— Tas ir tas, vai ne? — tiesnesis dzedri vaicāja.
— Jā, — Rjē atbildēja, atkal paskatīdamies uz zēnu.
Mātes acis_ iepletās vēl platākas, bet viņa vēl aizvien
neteica ne vārda. Arī tiesnesis klusēja, pēc tam vēl klusākā balsī sacīja:
— Labi, dakter. Mums jādara tas, kas noteikts.
Rjē vairījās uzlūkot māti, kas aizvien vēl turēja mutautiņu pie lūpām.
— Tas būs ātri, — viņš vilcinādamies sacīja, — ja cs varu piezvanīt.
Otona kungs teica, ka parādīšot ārstam, kur ir telefons. Bet ārsts pagriezās pret viņa sievu:
— Man Joti žēl. Jums vajadzētu šo to nokārtot. Jūs zināt, ko tas nozīmē. . „