Otona kundze likās apmulsusi. Viņa raudzījās zemē.
— Jā, — viņa teica, pakratīdama galvu, — es to darīšu.
Pirms aiziešanas ārsts nespēja noturēties, nepavaicājis, vai viņiem kaut kā nevajagot. Sieviete raudzījās viņā, joprojām klusēdama. Bet šoreiz tiesnesis nodūra acis.
— Nē, — viņš sacīja, tad norija siekalas, — bet glābiet manu bērnu.
Karantīnu, kas sākumā bija tikai vienkārša formalitāte, Rjē un Rambērs bija noorganizējuši joti stingri. īpaši viņi prasīja, lai vienas un tās pašas ģimenes locekļi būtu izolēti cits no cita. Ja viens no ģimenes locekļiem būtu neviļus inficējies, tad nedrīkstēja palielināt saslimšanas risku. Rjē paskaidroja šos argumentus tiesnesim, kurš atzina tos par pareiziem. Tikai viņi abi ar sievu saskatījās tā, ka ārstam kļuva skaidrs, cik šī šķiršanās padara viņus bezpalīdzīgus. Otona kundze ar meitenīti varēja apmesties karantīnas viesnīcā, kuru pārzināja Rambērs. Bet izmeklēšanas tiesnesim tur vietas nebija, tā ka atlika vienīgi doties uz izolācijas nometni, ko prefektūra patlaban iekārtoja pilsētas stadionā ar teltīm, kuras bija aizdevusi ceļu labierīcības pārvalde. Rjē par to atvainojās, betOtons sacīja, ka likums visiem esot viens un tam jāpakļaujoties.
Puisēns tika nogādāts uz palīgslimnīcu, uz kādu agrāko Klases telpu, kur tagad bija novietotas desmit gultas. Jau pēc stundām divdesmit Rjē atzina, ka bērna stāvoklis ir bezcerīgs. Mazais ķermenītis bez jebkādas pretestības Jāva sevi pārņemt slimībai. Vājās locītavas ieslēdza mazi, sāpīgi, tikko izveidojušies buboņi. Viņš jau iepriekš bija pieveikts. Tāpēc Rjē radās doma izmēģināt pie viņa Kas- teļa serumu. Tai pašā vakarā pēc vakariņām viņi izdarīja ilgo potēšanas procedūru, uz ko zēns nereaģēja nemaz. Nākamās dienas rītausmā visi sanāca pie puisēna gultas, lai pārspriestu izšķirošo eksperimentu.
Zēns,_ atguvies no sastinguma, nemierīgi grozījās palagos. Ārsts, Kastels un Tarrū jau kopš četriem no rīta bija pie viņa, mirkli pa mirklim sekodami slimības progresam vai atslābumam. Tarrū druknais augums pie gultas galvgaļa bija mazliet salīcis. Gultas kājgalī stāvēja Rjē, viņam blakus sēdēja Kastels un, ārēji it kā pavisam mierīgs, lasīja kādu vecu grāmatu. Pamazām, gaismai aizvien vairāk ieplūstot bijušajā klases telpā, saradās pārējie. Vispirms Panlū, kas nostājās otrā pusē gultai, iepretim Tarrū, un atspiedās pret sienu. Sāpju pilna izteiksme bija viņa sejā, un pa visām šīm dienām, kad viņš bija strādājis, sevi nesaudzēdams, nogurums bija ievilcis pierē dziļas rievas. Pēc tam atnāca Žozefs Grans. Pulkstenis jau bija septiņi, un Grans atvainojās, ka viņš ir aizelsies. Viņš iegriezies tikai uz brīdi, varbūt jau esot kaut kas noteikts zināms. Neatbildējis ne vārda, Rjē norādīja uz bērnu, kas aizvērtām acīm pārvērstajā sejā, cieši sakostiem zobiem, nekustīgu ķermeni svaidīja galvu uz neapsegtā spilvena. Kad beidzot bija jau tik gaišs, ka telpas galā uz melnās tāfeles, kas bija palikusi savā vecajā vietā, varēja atšķirt kādreiz ar krītu uzvilkto vienādojumu formulu pēdas, ieradās Rambērs. Viņš atspiedās pret blakus gultas kājgali un izvilka cigarešu paciņu. Bet, uzmetis skatienu bērnam, iebāza cigaretes atpakaļ kabatā.
Kastels, joprojām sēdēdams, pāri brillēm paskatījās uz Rjē.
— Vai jums ir kādas ziņas no tēva?
— Nē, — Rjē atbildēja. — Viņš ir izolācijas nometnē.
Ārsts spēcīgi sažņaudza gultas režģus, kurā kunkstēja
bērns. Viņš nenolaida acis no mazā slimnieka, kas pēkšņi sastinga un, atkal sakodis zobus, viduklī mazliet sarāvās, lēnām izplezdams rokas un kājas. No mazā ķermeņa, kas kails gulēja zem karavīra segas, plūda vilnas un sīvu sviedru smaka. Zēns pamazām izstiepās, atlaida rokas un kājas atkal gultas vidū un, joprojām akls un mēms, liekas, sāka straujāk elpot. Rjē acis vēroja Tarrū, kas novērsa skatienu.
Viņi jau bija redzējuši mirstam bērnus, jo mēris mēnešiem ilgi īpaši neizvēlējās upurus, bet viņi vēl nekad nebija vērojuši mazo ciešanas minūti pēc minūtes kā šorīt. Un, pats par sevi saprotams, ka nevainīgajiem bērniem uzveltās ciešanas allaž bija izraisījušas viņos sašutumu, kā tam arī jābūt. Bet līdz šim vismaz viņi par to bija sašutuši savā ziņā abstrakti, jo nekad nebija tik ilgi vaigu vaigā skatījuši nevainīga bērna agoniju.
Tieši tai brīdī zēns, it kā juzdams vēderā sāpīgu dūrienu, atkal sarāvās, vārgi iekunkstēdamies. Viņš palika tā sakumpis vairākas sekundes, un viņu kratīja krampjaini drebuļi un trīsas, it kā vājo augumiņu šaustītu negantais mēra vējš un saplacinātu drudža atkārtotā dvaša. Pēc tam kad brāzma bija pāri, viņš mazliet izstiepās, drudzis, liekas, atslāba un pameta viņu elsojošu miklā, saindētā smilšu krastā, kur atelpa jau bija līdzīga nāvei. Bet, kad dedzinošais vilnis viņu atkal sasniedza jau trešo reizi un mazliet pacēla, bērns savilkās čokurā, ierāvās gultas dzi- lumā, šausmās vairīdamies no svilinošās liesmas, neprātīgi svaidija galvu un aizgrūda projām segu. Lielas asaras, sariesušās zem iekaisušajiem plakstiem, sāka ritēt pār viņa svina pelēko seju, un, kad krīze beidzās, bērns, krampjaini savilcis kaulainās kājeles un rokas, ap kurām miesa šajās četrdesmit astoņās stundās bija kustin izkususi, gulēja savandītajā gultā kā grotesks krustā sists tēls.
Tarrū noliecās un ar savu smago delnu noslaucīja sīko, no asarām un sviedriem slapjo sejiņu. Jau kopš laba brīža Kastels bija aizvēris grāmatu un raudzījās uz slimnieku. Viņš sāka teikumu, bet bija spiests noklepoties, lai varētu to pabeigt, jo balss pēkšņi aizkrita:
— Nekāda rītos parastā atslābuma nebija, vai ne, Rjē?
Rjē atbildēja, ka ne, bet piebilda, ka bērns turoties slimībai pretim ilgāk, nekā tas būtu normāli. Panlū, kas sienas fonā izskatījās it kā sarāvies, tad klusu sacīja: