— Ja viņam jāmirst, viņš būs tikai ilgāk cietis.
Rjē strauji pagriezās uz viņa pusi un pavēra lūpas, lai kaut ko sacītu, bet neteica neko, ar acīm redzamām pūlēm savaldījās un atkal pievērsa skatienu bērnam.
Telpā kļuva aizvien gaišāks. Piecās pārējās gultās guļošie grozījās un vaidēja, bet, it kā visi norunājuši, klusināti. Vienīgais slimnieks, kurš kliedza otrā telpas galā, ik pēc regulāra starplaika izgrūda īsu izsaucienu, kas likās paužam vairāk izbrīnu nekā sāpes. Šķiet, ka pat slimnieki vairs nejuta tādas šausmas kā epidēmijas sākumā. Tagad viņi uzņēma slimību pat ar zināmu padevību. Vienīgi bērns tai pretojās visiem spēkiem. Rjē, kurš ik pēc brīža taustīja mazajam pulsu, — starp citu, bez īpašas vajadzības, bet drīzāk, lai atbrīvotos no sava bezspēcīgā stinguma, — sajuta, acis pievērdams, tā viļņojumu sajaucamies ar viņa paša asiņu strāvojumu. Tad viņš saplūda ar nāves mokās guļošo bērnu un centās viņu atbalstit ar visu savu vēl veselo spēku. Bet uz mirkli vienotā abu siržu pulsācija zaudēja saskaņu, bērns viņam izslīdēja, un viņa pūles sabruka tukšumā. Tad viņš palaida vaļā tievo rociņu un atgriezās savā vietā.
Visgarām ar kaļķiem balsinātajām sienām gaisma no rožainas pārvērtās dzeltenā. Aiz rūtīm sāka sprēgāt tveicīgs rīts. Nezin vai kāds manīja, kā Grans aizgāja, sacīdams, ka vēl atnākšot. Visi gaidīja. Bērns gulēja visu laiku pievērtām acīm un likās mazliet mierīgāks. Rokas, kļuvušas līdzīgas putna nagiem, lēnām kašājās gultas sānos. Tad siīdēja augstāk un sāka skrāpēt segu ap ceļgaliem, un pēkšņi bērns salieca kājas, pievilka stilbus pie vēdera un sastinga. Tad viņš pirmoreiz atvēra acis un paskatījās uz Rjē, kas stāvēja viņam pretī. Iekritušajā sejiņā, kura tagad bija sastingusi mālu pelēkumā, mute pavēras, un gandrīz tūlīt no tās izlauzās viens vienīgs nepārtraukts kliedziens, ko elpošana mazliet dažādoja un kas piepeši piepildīja visu telpu ar .vienmuļu, griezīgu un tik pārcilvēcisku protestu, ka, likās, tur kliedza visi cilvēki reizē. Rjē sakoda zobus, un Tarrū novērsās. Rambērs piegāja pie gultas blakus Kastelam, kas aizvēra grāmatu, kura bija palikusi atšķirta uz viņa ceļiem. Panlū skatījās uz slimības aptašķīto bērna muti, no kuras plūda šis visu laikmetu kliedziens. Viņš noslīdēja ceļos, un visi uzskatīja par gluži dabisku, kad dzirdēja, šīm bezpersoniskajām vaimanām nemitoties, viņu mazliet klusinātā, taču skaidrā balsi sakām: «Mans Dievs, glāb šo bērnu.»
Bet bērns vēl aizvien kliedza, un visi slimnieki ap viņu satraucās. Tas, kurš gulēja otrā telpas galā un kura izsaucieni tāpat nebija mitējušies, paātrināja savu vaimanu ritmu, līdz ari tās kļuva par gari stieptu kliedzienu, bet visi pārējie slimnieki kunkstēja aizvien skaļāk un skaļāk. Gaudu un vaidu vilnis pārplūdināja telpu, apslāpējot
Panlū tēva lūgšanu, un Rjē, pieķēries pie gultas režģa, aizvēra acis, grīļodamies aiz nespēka un pretīguma.
Kad viņš atkal atvēra acis, viņam blakus stāvēja Tarrū.
— Man jāiziet ārā, — Rjē sacīja. — Es to vairs nevaru fzturēt.
Bet pēkšņi pārējie slimnieki apklusa. Tad ārsts saprata, ka bērna kliedziens kļuvis vājāks, ka tas kļūst vēl vājāks un nupat izdzisīs. Vaidi ap viņu atsākās no jauna, taču apslāpēti, kā tāla atbalss cīņai, kas nupat beidzās. Jo cīņa bija galā. Kastels bija aizgājis otrā gultas pusē un sacīja, ka tas nu beidzies. Atvērtu, bet jau mēmu muti bērns dusēja savanditās segas dobītē, pēkšņi it kā kļuvis sīkāks, ar vēl nenožuvušām asarām uz sejas.
Panlū piegāja pie gultas un svētījot pārmeta krustu, Tad pacēla savas sutanas stērbeles un devās projām pa vidus eju.
— Vai vajadzēs sākt atkal no gala? — Tarrū jautāja Kastelam.
Vecais ārsts pagrozīja galvu.
— Varbūt, — viņš beidzot sacīja ar samocītu smaidu. — Bet galu galā viņš ilgi turējās pretim.
Taču Rjē jau devās ārā no palātas — tik ātrā gaitā un tādā izskatā, ka tad, kad viņš gribēja pašauties garām Panlū, svētais tēvs izstiepa roku, lai aizturētu viņu.
— Klausieties, dakter, — tas sacīja.
Ar tikpat strauju kustību Rjē pagriezās un iesvieda mācītājam sejā:
— Vismaz viņš bija nevainīgs, jūs to labi zināt!
Tad ārsts novērsās un, pirms Panlū izgājis pa klases durvīm, devās uz skolas pagalma pašu galu. Viņš apsēdās uz sola starp nelieliem, apputējušiem kokiem un slaucīja sviedrus, kas jau plūda acīs. Viņam gribējās kliegt vēl, lai beidzot pārrautu drausmīgo mezglu, kas žņaudza sirdi. Starp vīģes koka zariem lēnām strāvoja svelme. Rita zilās debesis ātri pārvilkās ar palsu autu, kas vērta gaisu vēl smacīgāku. Rjē atlaidās solā. Viņš skatījās uz koka zariem, raudzījās debesīs, palēnām atgūdams elpu, pamazām pārvarēdams nogurumu.
— Kāpēc jūs man uzkliedzāt ar tādām dusmām? — kāda balss aiz muguras sacīja. — Arī man šis skats bija nepanesams,
Rjē pagriezās pret Panlū.
—- Jums taisnība, — viņš sacīja. — Piedodiet man. Bet
nogurums padara traku. Un ir stundas, kad es šai pilsētā vairs nejūtu neko, vienīgi savu sašutumu,
— Es saprotu, Panlū murmināja. —. Tas var radīt sašutumu, jo tas nav mērojams ar mūsu mēru. Bet varbūt mūsu pienākums ir mīlēt to, ko mēs nespējam saprast.
Rjē vienā rāvienā izslējās. Viņš uzlūkoja Panlū ar visu spēku un dedzību, uz kādu bija spējīgs, un kratīja galvu,
— Nē, svēto tēv, — viņš teica. — Man ir cits priekšstats par mīlestību. Un es līdz pat nāvei atteikšos mīlēt šo Dieva radīto pasauli, kur bērniem jāmokās.