Выбрать главу

Pār Panlū seju pārslīdēja satraukta ēna.

—       Ai, dakter, — viņš skumji sacīja, — es sāku saprast to, ko sauc par žēlastību.

Bet Rjē bija atkal atlaidies uz sola. No uzplūdušā gur­duma pašiem dziļumiem viņš šoreiz jau rāmāk atbildēja:

—        Tas ir tas, kā man nav, es zinu. Bet es negribu ar jums par to strīdēties. Mēs strādājam kopā kaut kā tāda dēļ, kas mūs vieno pāri zaimiem un lūgšanām. Tikai tas ir svarīgi.

Panlū apsēdās blakus Rjē. Viņš izskatījās aizkustināts.

—       Jā, — viņš teica, — jā, arī jūs strādājat, lai glābtu cilvēci.

Rjē lūkoja pasmaidīt.

—        «Glābt cilvēci» ir pārāk cēli vārdi man. Es neaizeju tik tālu. Man rūp cilvēka veselība, pirmām kārtām vese­lība.

Panlū vilcinājās.

—   Dakter, — viņš ierunājās.

Bet tad apklusa. Arī, pār viņa pieri sāka plūst sviedri.

Viņš nomurmināja:

—   Uz redzēšanos.

Un viņa acis mirdzēja, kad viņš piecēlās. Viņš jau gra­sījās iet, kad Rjē, kas visu laiku kaut ko pārdomāja, ari piecēlās un paspēra soli uz viņa pusi.

—       Vēlreiz piedodiet man, — viņš teica. — Tāds izlē­ciens vairs neatkārtosies.

Panlū pastiepa roku un bēdīgi sacīja:

—   Un tomēr es neesmu jūs pārliecinājis!

—        Kāda tam nozīme? — Rjē atbildēja. — Es nīstu nāvi un slimību, jūs to labi zināt. Un, vai nu jūs to gribat, vai ne, mēs esam kopā, lai ciestu un cīnītos pret tām.

Rjē brīdi neatlaida Panlū roku.

—        Redziet nu, — viņš teica, vairīdamies to uzlūkot, — pats Dievs mūs tagad nevar šķirt.

Kopš Panlū bija sācis strādāt sanitārajās vienībās, viņš nebija atstājis slimnīcas un citas vietas, kur varēja sa­stapt mēri. Viņš bija nostājies glābēju vidū tai rindā, kas, pēc viņa domārh, bija viņa vieta, proti, pirmajā. Nāves skati nepagāja viņam secen. Un, lai gan principā viņu aiz­sargāja serums, arī raizes par savu paša nāvi viņam ne­bija svešas. Arēji gan viņš saglabāja mieru. Bet kopš tās dienas, kad bija ilgi skatījies, kā mirst bērns, viņš likās mainījies. Sejā bija lasāms pieaugošs sasprindzinājums. Un tai dienā, kad viņš smaidīdams sacīja Rjē, ka patla­ban gatavojot īsu apcerējumu par tematu: «Vai prieste­ris var dot padomu ārstam?», — Rjē radās iespaids, ka runa ir par kaut ko svarīgāku, ko Panlū, liekas, negribēja atklāt. Tā kā ārsts izteica vēlēšanos iepazīties ar šo darbu, Panlū paziņoja, ka viņam drīzumā jānoturot sprediķis vī­riešu dievkalpojumā un tajā viņš izklāstīšot vismaz da­žus no saviem uzskatiem.

— Man gribētos, lai jūs atnāktu, dakter, temats jūs var interesēt.

Dienā, kad Panlū tēvs teica savu otro sprediķi, pūta stiprs vējš. Atklāti sakot, baznīcēnu rindas bija daudz retākas nekā pirmajā sprediķī. Jo šāda veida izrādes vairs nesaistīja mūsu pilsētas iedzīvotājus kā jaunums. Grūta­jos apstākļos, kādi valdīja pilsētā, pats vārds «jaunums» bija zaudējis nozīmi. Starp citu, lielum lielajam vairu­mam ļaužu, kas nebija pilnīgi atteikušies no kristiešu pie­nākumiem vai arī necentās tos saskaņot ar savu dziļi amorālo dzīvesveidu, reliģisko kultu tagad aizstāja nesa­prātīgā māņticība. Viņi labāk valkāja svētā Roka amu­letus vai medaļas, kas pasargājot no mēra, nekā gāja baznīcā. Kā piemēru tam var minēt pareģojumu pārmē­rīgo izplatīšanos mūsu pilsētas iedzīvotāju vidū. Patie­šām, pavasarī visi gaidīja, ka slimība mitēsies kuru katru brīdi, un neviens nedomāja prasīt, lai otrs noteikti pa­saka, cik ilgi epidēmija turpināsies, jo visi bija pārlieci­nāti, ka tas nebūs ilgi. Bet pagāja diena pēc dienas, un cilvēki sāka baidīties, ka šai nelaimei tik tiešām nebūs gala, un līdz ar to sērgas izbeigšanās kļuva par visu cerību mērķi. Un tā no rokas rokā sāka ceļot dažādi pa­reģojumi, kas tika piedēvēti burvjiem vai katoļu baznīcas svētajiem. Pilsētas tipogrāfi drīz vien apjēdza, kādu la­bumu var gūt no šīs vispārējās aizraušanās, un daudzos eksemplāros laida apgrozībā tekstus, kas izplatījās iedzī­votāju vidū. Redzēdami, ka ļaužu zinātkāre ir neremdi­nāma, viņi lika sameklēt pilsētas bibliotēkas visas tāda rakstura liecības, ko varēja atrast sadzīves vēsturē, un izplatīja tās pilsētā. Kad vēsturē sāka pietrūkt pareģo­jumu, tos pasūtīja žurnālistiem, un izrādījās, ka viņi vis­maz šai ziņā ir tikpat kompetenti kā viņu kādreizējie priekšteci.

Daži no tādiem pareģojumiem pat tika iespiesti turpi­nājumos avīzēs, un tos lasīja tikpat kāri kā agrāk vese­lības laikā tur publicētos sentimentālos stāstus. Dažas no prognozēm balstījās uz dīvainiem aplēsumiem, kuros tika minēts medaļās iekaltais gada skaitlis, mirušo skaits un mēneši, kas jau aizvadīti, mērim valdot. Citi izdarīja sa­līdzinājumus ar vēsturē lielākajām mēra epidēmijām, at­vasināja noteiktas līdzības (kas pareģojumos bija no­sauktas par nemainīgām) un ar ne mazāk dīvainiem aprēķiniem tiecās rast mācību, kas būtu attiecināma uz pašreizējo pārbaudījumu. Taču visvairāk ļaudis bija iecie­nījuši tos pareģojumus, kas apokaliptiskā valodā vēstīja par veselu rindu notikumu, no kuriem ikviens varēja būt tas, ko patlaban pārdzīvoja pilsēta, url kuru sarežģītība pieļāva visdažādākos izskaidrojumus. Tāpēc Nostradams* un svētā Odile** bija tie, pie kuriem katru dienu griezās pēc padoma — un vienmēr ar panākumiem. Starp citu, visiem pareģojumiem piemita viena kopīga īpašība: tie visi bija nomierinoši. Tikai mēris tāds nebija.

Tā nu mūsu pilsoņi ticības vietā tagad bija pievērsu­šies māņticībai, tāpēc Panlū sprediķis notika baznīcā, ko ne vairāk kā trīs ceturtdaļas pildīja dievlūdzēji. Sprediķa vakarā, kad ieradās Rjē, pa divviru ieejas durvīm baz­nīcā strāvām ielauzās vējš un brīvi brāzmoja starp klau­sītājiem. Un tā nu šai aukstajā un klusajā baznīcā, kur dievlūdzēji bija vienīgi vīrieši, ārsts apsēdās un redzēja svēto tēvu uzkāpjam kancelē. Panlū runāja rāmāk un apdomīgāk nekā pirmoreiz, un klātesošie vairākkārt ievē­roja zināmas šaubas viņa runas veidā. Vēl viens dīvains apstāklis: viņš vairs neteica «jūs», bet gan «mēs».