— Man dedzina, — viņš teica, — tas draņķis dedzina.
Nomelnējušās lūpas neskaidri murmināja vārdus, un
viņš pievērsa ārstam izvalbījušās acis, kas asaroja aiz stiprām galvassāpēm. Sieva ar bažām raudzījās ārstā, bet Rjē joprojām klusēja.
— Dakter, — viņa jautāja, — kas tas ir?
— Tas var būt viss kas. Vēl neko noteiktu nevar pateikt. Līdz vakaram <— diēta un organisma tīrīšanās. Lai viņš daudz dzer.
Durvju sargu patiešām mocīja slāpes.
Uzkāpis dzīvoklī, Rjē piezvanīja kolēģim Rišāram, vienam no ievērojamākiem pilsētas ārstiem.
— Nē, —« Rišārs sacīja, — es nekā ārkārtēja neesmu manījis.
— Nekāda drudža ar lokāliem iekaisumiem?
— Jā, tomēr! Divi gadījumi ar stipri iekaisušiem limfmezgliem.
— Anormāli?
Nu, ziniet, — Rišārs sacīja, pateikt, kas ir normāli
Vakarā durvju sargs murgoja drudzī ar četrdesmit iādu temperatūru un sūdzējās par žurkām. Rjē mēģināja noteikt augoņu raksturu. Viņš piededzināja kādu augoni n r terpentīnu, bet durvju sargs iekaucās:
— O-o! Draņķi!
Limfas dziedzeri bija vel vairak uzbrieduši, cieti un kokaini. Durvju sarga sieva pagalam uztraucās.
— Palieciet nomodā, — ārsts sacīja, — un, ja vajag, pasauciet mani.
Nākamajā dienā, 30. aprīlī, debesis bija zilas un valgas un pūta liegs, jau pasilts vējš. Tas atnesa puķu smaržu no tālākajām pilsētas nomalēm. Rīta trokšņi ielās šķita možāki, priecīgāki nekā parasts. Visā mūsu mazajā pilsētā, kas tagad bija brīva no aklajām bailēm, kādās tā bija dzīvojusi veselu nedēju, šī diena bija pavasara atgriešanās diena. Pat Rjē, saņēmis no sievas nomierinošu vēstuli, viegliem soļiem nokāpa pie durvju sarga. Un patiesi, no rīta drudzis bija krities līdz trīsdesmit astoņiem grādiem. Izvārgušais slimnieks gultā smaidīja.
— Nu jau ir labāk, vai ne, dakter? — sieva jautāja.
— Nogaidīsim.
Bet pusdienas laikā temperatūra pēkšņi paaugstinājās līdz četrdesmit grādiem, slimnieks nemitīgi murgoja, un atkal sākās vemšana. Kakla limfmezgli, ja tiem pieskā- lās, stipri sāpēja, un šķita, ka slimnieks cenšas turēt galvu iespējami tālu no pārējā ķermeņa. Sieva sēdēja gultas kājgalī, uzlikusi rokas uz segas, un maigi turēja slimnieka kājas. Viņa uzlūkoja Rjē.
— Klausieties, — tas sacīja, — viņš jāizolē, un ārstēšanā jāizmēģina ārkārtēji līdzekļi. Es piezvanīšu uz slimnīcu, un mēs viņu aizvedīsim uz ambulanci.
Divas stundas vēlāk ārsts un durvju sarga sieva ambulancē noliecās pār slimnieku. No viņa pūtēm klātās rīkles izlauzās atsevišķi nesakarīgi vārdi.
— Žurkas! — viņš teica.
Zaļganīgs, vaskainām lūpām, svina pelēkiem plakstiem, īsu, saraustītu elpu, neciešami sāpošiem limfas dziedzeriem, iegrimis gultā, dziļi, dziļi, it kā gribēdams, lai tā aizvērtos virs viņa, vai it kā no pašām zemes dzīlēm kaut kas viņu nemitīgi sauktu, durvju sargs smaka nost zem neredzama smaguma. Sieva raudāja.
— Vai nav vairs nekādu cerību, dakter?
— Viņš ir miris, — Rjē sacīja.
Durvju sarga nāve — to patiešām var sacīt — iezīmēja šī mulsinošu parādību pilnā posma beigas un otra, samērā daudz smagāka perioda sākumu, kad pirmā laika pārsteigums pamazām pārvērtās panikā. Mūsu pilsoņi — tagad viņi to atskārta — nekad nebija domājuši, ka mūsu pilsētiņa varētu būt īpaši izredzēta vieta, kur žurkām nobeigties saulē un durvju sargiem mirt no dīvainām slimībām. No tāda viedokļa raugoties, viņi patiešām maldījās un viņiem vajadzēja mainīt savus uzskatus. Ja ar to viss būtu beidzies, tad ieradumi, protams, gūtu virsroku. Bet vēl citi mūsu pilsētas iedzīvotāji — un tie nebūt katrreiz nebija durvju sargi vai trūcīgie — aizgāja pa to pašu ceļu, pa kuru pirmais bija devies vecais Mišels. Kopš tā brīža sākās bailes un līdz ar to pārdomas.
Tomēr pirms šo jauno notikumu sīkāka izklāsta stāstītājs uzskata par derīgu sniegt kāda cita aculiecinieka domas par nule aprakstīto periodu. Zans Tarrū, ar kuru jau sastapāmies stāsta sākumā, bija apmeties Orānā pirms dažām nedēļām un kopš tā laika dzīvoja kādā lielā viesnīcā pilsētas centrā. Droši vien viņš bija pietiekami turīgs, lai iztiktu no saviem ienākumiem. Tomēr, lai gan pilsēta bija pamazam pieradusi pie viņa, neviens nevarēja pateikt, no kurienes viņš ieradies, nedz arī, kāpēc viņš ir šeit. Viņu sastapa visās sabiedriskajās vietās. Iestājoties pavasarim, viņu bieži redzēja pludmalē, viņš peldēja daudz un ar skaidri manāmu patiku. Aizvien smaidošais lāga vīrs, šķiet, bija draugos ar visiem parastajiem priekiem, tomēr nekļūdams to vergs. īstenībā vienīgais viņa paradums, ko varēja novērot, bija tas, ka viņš bieži apmeklēja spāniešu dejotājus un mūziķus, kuru mūsu pilsētā ir diezgan daudz.
Katrā gadījumā arī viņa piezīmju burtnīcas savā veidā ir šī grūtā laikposma hronika. Taču runa ir par ļoti īpatnēju hroniku, kas it kā pakļauta nodomam aprakstīt visu mazsvarīgo. Pirmajā mirklī varētu domāt, ka Tarrū tīšām mēģina mazināt visu cilvēku un lietu nozīmīgumu. Vispārējā sajukuma laikā viņš īstenībā centās kļūt par vēsturnieku tādām parādībām, kas nemaz neietilpst vēsturē. Bez šaubām, var nožēlot šādu viedokli un saskatīt tajā zināmu sirds saltumu. Taču ar visu to viņa piezīmju burtnīcas var sniegt šā perioda hronistam ļoti daudz papildu detaļu, kurām tomēr ir sava nozīme un kuru dīvainības pašas par sevi neļaus pārsteidzīgi spriest par šo interesanto cilvēku.