Tomēr pamazām viņa balss kļuva noteiktāka un stingrāka. Viņš iesāka ar atgādinājumu, ka mēris jau ilgus —
* Nostradams (1503—1566) — franču astrologs un ārsts, pareģojumu krājuma «Centūrijas» (1555) autors.
** Svētā Odile (ap 660—ap 720) — elzaslešu mūķene, kura Vo»S- *os nodibinājusi siaveno klosteri tMont-Sainte-Ociile». Viņai pfedēvē gaišreģes spējas.
menešus ir mūsu vidū; un tagad, kad mēs to labāk pazīstot, jo esot to redzējuši tik daudz reižu sēžainies pie mūsu galda vai stāvam pie rnūsu mīļo tuvinieku gultām, soļojam mums līdzās un gaidām uz mūsu atnākšanu darbavietā, tagad taču mēs varbūt spēšot labāk uztvert to, ko mēris mums nemitīgi atkārtojot un ko pirmajā pārsteigumā mēs, iespējams, neesot pietiekami uzklausījuši. Tas, ko Panlū tēvs jau sludinājis šai pašā vietā, joprojām paliekot spēkā, tas esot patiesība vai vismaz — tāda esot viņa pārliecība. Taču varot būt arī, kā tas atgado- ties visiem, —- un viņš sita sev pie krūtīm, — viņš to domājis un sacījis bez žēlsirdības. Tomēr jāpaturot prātā patiesība, kas esot un paliekot tāda arvien un visur. Visnežēlīgākais pārbaudījums kristīgajam nākot par svētību. Un tieši to, īpaši kristīgajam, vajagot meklēt, kas viņam nākot par svētību, un izprast, kas ir svētība un kā tādu iemantot.
Sai brīdī baznīcēni ap Rjē sagrozījās, atspieda elkoņus pret krēslu atzveltni un, šķiet, iekārtojās cik iespējams ērti. Viena puse polsterētajām ieejas durvīm klusu noklaudzēja. Kāds piecēlās, lai tās nostiprinātu. Un Rjē, kuru šī rosīšanās izklaidēja, tik tikko dzirdēja Panlū, kas turpināja sprediķi. Viņš sacīja apmēram tā, ka nevajagot mēģināt mēra ainas izskaidrot, bet censties no tā mācīties, ko varot mācīties. Rjē neskaidri noprata, ka, pēc svētā tēva domām, nekam nebija jāmeklē izskaidrojums. Viņa uzmanība saspringa, kad Panlū skaļi sacīja, ka esot lietas, ko varot izskaidrot ar Dieva prātu, un citas, ko nevarot izskaidrot. Esot, protams, labais un ļaunais, un parasti katrs viegli izprotot, kas tos šķir. Bet ar paša jaunuma izpratni jau sākoties grūtības. Esot, piemēram, šķietami nepieciešams ļaunums un šķietami nevajadzīgs ļaunums. Esot ellē iegrūstais dons Zuāns un bērna nāve. Jo, ja esot taisnīgi, ka izlaidīgs bezdievis tiek iznīdēts, tad grūti saprast, kāpēc jācieš bērnam. Un, tik tiešām, virs zemes neesot nekā svarīgāka par bērna ciešanām un šausmām, kas nākot līdzi šīm ciešanām, un pamatojumu, kāds tām jāatrod. Visā pārējā dzīvē Dievs mums visu atvieglojot, un tiktāl reliģijai neesot nekādu nopelnu. Gluži otrādi, te nu mēs it kā esot nonākuši strupceļā. Tā mūs ieslēdzot mēra mūros, un to nāves ēriā mums vajagot atrast, kas mums nāk par svētību. Panlū tēvs pat atsacījās no tik izdevīgās iespējas izkļūt no šī strupceļa: viņam būtu viegli pateikt, ka mūžīgie prieki, kas sagaida bērnu,
varot atlīdzināt tā ciešanas, bet patiesībā viņš par to ne zinot neko. Kurš gan galu galā varot apgalvot, ka mūžīgs prieks var atlīdzināt cilvēka īslaicīgās sāpes? Tas tad nekādā ziņā nebūšot kristietis, kuru sāpes mūsu Pes tītājs iepazinis pats pie savas miesas un savā dvēselē. Nē, Panlū tēvs labāk palika šai strupceļā, uzticīgs mocībām, kuru simbols ir krusts, vaigu vaigā ar bērna ciešanām. Un viņš bez bailēm sacīšot tiem, kuri viņā šodien klausoties: «Mani brāļi, tas brīdis ir pienācis. Vajag vai nu visam ticēt, vai visu noliegt. Un kurš no jums uzdrīkstēsies visu noliegt?»
Rjē tikko paguva nodomāt, ka svētais tēvs nav tālu no ķecerības," kad tas jau dedzīgi turpināja, apgalvodams, ka šī pavēle, šī kategoriskā prasība nākot kristietim par svētību. Tas esot arī kristīgā tikums. Svētais tēvs teicās zinām, ka tas, kas ārkārtējs šai tikumā, par kuru viņš runāšot, satricināšot daudzus prātus, kas pieraduši pie daudz iecietīgākas klasiskās morāles. Bet mēra laika ticība nevarot būt ikdienas ticība, un, ja Dievs pieļaujot un pat vēloties, lai dvēsele atpūšas un top iepriecināta laimes laikā, tad viņš arī prasot, lai tā pārspētu pati sevi nelaimes pārmērā. Dievam labpaticis šodien uzsūtīt savai radībai tādu nelaimi, ka tā nu esot nonākusi tiktā,1, ka tai jāuzņemoties visaugstākais tikums, kas nozīmējot Visu vai Neko.
Kāds laicīgais autors jau pirms vairākiem gadsimtiem iedomājies, ka atklājis Baznīcas noslēpumu, apgalvodams, ka Šķīstītavas neesot. Ar to viņš domājis, ka nav vidusceļa, ka ir tikai Paradīze un Elle un ka cilvēks var tapt vienīgi atpestīts vai nosodīts atkarībā no tā, ko viņš izraudzījies. Pēc Panlū domām, tā bija ķecerība, kāda varot rasties tikai bezdievja galvā. Jo Šķīstītava esot. Bet esot, bez šaubām, arī tādi laikmeti, kad uz Šķīstītavu nevajagot pārlieku paļauties, esot laikmeti, kad nevarot būt runas par piedodamu grēku. Katrs grēks tad esot nāves grēks un katra vienaldzība — noziegums. Tas esot viss vai nekas.
Panlū uz brīdi apklusa, un Rjē skaidrāk sadzirdēja aiz durvīm aurojam vēju, kas, likās, ārā pūta divtik spēcīgi. Tai pašā mirklī priesteris jau sacīja, ka visa pieņemšanas tikums neesot saprotams šaurā nozīmē, kā visbiežāk to izskaidrojot, ka runa neesot nedz par parasto padevību liktenim, nedz arī par grūtu pazemošanos. Runa esot gan par pazemību, bet par tādu pazemību, kad pazemotais to pieņemot ar labu prātu. Protams, bērna, ciešanas