esot pazemojošas prātam un sirdij. Bet tāpēc vajagot tās pieņemt. Bet tāpēc — un Panlū apgalvoja klausītājiem, ka to, ko viņš sacīšot, nebūt neesot viegli teikt, — tāpēo vajagot tās vēlēties, jo Dievs tā vēloties. Vienīgi tādā veidā kristīgais cilvēks nesaudzēšot neko un, kad visas I izejas būšot slēgtas, nonākšot pie galvenās izvēles. Viņš s izvēlēšoties visam ticēt, lai nebūtu viss jānoliedz. Un, tā S pat kā drosmīgās sievas, kas, uzzinājušas, ka uz miesas ļ izveidojušies buboņi ir dabiskais cejš, pa kuru ķermenis izvada ārā infekciju, tai brīdī baznīcā izsaukušās: «Mans Dievs, dod viņam buboņus!» — tā kristietis pratīšot paļauties uz Dieva gribu pat tad, kad tā liktos neizprotama. Jo nevarot sacīt tā: «So te es saprotu, bet tas man ir nepieņemams», vajagot mesties šā nepieņemamā pašos dziļumos, kas mums pavērušies tieši tāpēc, lai mēs varētu 9 izvēlēties. Bērnu ciešanas tagad esot mūsu rūgtā maize, it bet bez šīs maizes mūsu dvēsele ietu bojā aiz garīga bada. II Atkal kļuva dzirdama apslāpēta kņada, kas parasti pa- II vadīja Panlū tēva pauzes, kad sprediķotājs atsāka runāt 11 ar jaunu spēku, it kā klausītāju vietā jautādams, kādai tad vajagot būt cilvēka nostājai. Viņš jau nojaušot, ka dažs labs minēšot baismīgo fatālisma vārdu. Nē, viņš nevairoties no šī apzīmējuma, ja tikai atļaujot pievienot tam epitetu «aktīvs». Protams, viņš vēlreiz to atkārtojot, nevajagot rīkoties tā kā kristieši Abesīnijā, par ko viņš stās- : tījis. Tāpat nedrīkstot nākt ne prātā pievienoties mēra piemeklētajiem persiešiem, kuri metuši savas drēbes uz kristīgo sanitārajiem posteņiem, skaļi piesaukdami debesis un lūgdami, lai tās uzsūta mēri šiem neticīgajiem, kas grib cīnīties pret slimību, kura piemeklējusi cilvēkus ar Dieva ziņu. Un, pretēji, nevajagot arī ņemt priekšzīmi no Kairas mūkiem, kas pagājušā gadsimta mēra epidēmijas laikā, sniegdami svēto vakarēdienu, ņēmuši hostiju ar pincetēm, lai nebūtu jāpieskaras pie karstajām un miklajām lūpām, aiz kurām varēja slēpties infekcija. Vienlīdz grēkojot kā šie mūki, tā mēra piemeklētie persieši. Jo persiešiem bērna ciešanas neesot nozīmējušas neko, bet mūkus turpretī pilnīgi sagrābušas savā varā gluži cilvēcīgas bailes no sāpēm. Abos gadījumos īstā problēma palfkusi apslēpta. Visi bijuši kurli pret Dieva balsi. Bet esot vēl citi piemēri, ko viņš, Panlū, gribot atgādināt. Ja varot ticēt hronikām par lielo Marseļas mēra epidēmiju, tad no astoņdesmit viena Pateicības klostera mūka pēc drudža palikuši dzīvi tikai četri. Un trīs 110 šiem četriem aizbēguši.
Tā vēsti hronisti, un viņu uzdevums neesot neko vairāk sacīt. Bet, to lasot,'visas Panlū tēva domas bijušas pie tā viena, kurš palicis, par spīti septiņdesmit septiņiem līķiem un, galvenais, par spīti savu triju brāju piemēram. Un, sizdams ar dūri pa kanceles malu, priesteris izsaucās:
— Mani brāļi, vajag būt tam, kurš paliek!
Nedrīkstot, protams, atteikties no piesardzības, no saprātīgās kārtības, ko sabiedrība ieviesusi posta sajukumā. Nevajagot klausīties tais sludinātājos, kas apgalvo, ka vajag krist ceļos un visu pamest. Vajagot sākt tikai soļot uz priekšu tumsā, mazliet taustoties, un mēģināt vienīgi darīt labu. Bet, runājot par visu pārējo, vajagot palikt līdz galam un paļauties uz Dievu, atstājot viņa ziņā pat bērnu nāvi un nemeklējot personīgu glābiņu.
Te Panlū tēvs atminējās bīskapa Belzena [6] dižo tēlu Marseļas mēra laikā. Viņš atgādināja, ka, epidēmijai jau ejot uz beigām, bīskaps, kurš bija darījis visu, ko pienākums liek, domādams, ka nav vairs nekādu līdzekļu, ieslēdzies ar nepieciešamo proviantu savā namā, ko licis apjozt ar mūri; un iedzīvotāji, kuru elks viņš līdz tam bijis, jūtām krasi mainoties, kā tas gadās pārmērīgās sāpēs, saniknojušies, sakrāvuši ap viņa māju miroņus, lai aplipinātu viņu, un pat metuši līķus pāri mūrim, lai drošāka būtu viņa bojāeja. Tā bīskaps vienā no pēdējiem vājuma mirkļiem iedomājies izolēties no visiem nāves pasaulē, un līķi no debesīm krituši viņam uz galvas. Tā tas ir arī, runājot par mums, kuriem vajadzīga cieša pārliecība, ka mēra laikā nav un nevar būt drošas salas. Nē, vidusceļa neesot. Vajagot pieļaut.pat to, kas izraisa lielāko sašutumu, jo mums jāizvēloties vai nu Dievu nīst, vai mīlēt. Un kurš gan uzdrošinātos izvēlēties naidu?
— Mani brāļi, — Panlū beidzot sacīja, pavēstīdams, ka viņš esot nonācis līdz slēdzieniem, — Dieva mīlestība ir smaga mīlestība. Tā prasa pilnīgu atdevi un sevis paša neievērošanu. Bet tā vienīgā var izdzēst bērnu ciešanas un nāvi, tā vienīgā var padarīt tās nepieciešamas, jo tās saprast nav iespējams un mēs varam tikai tās pieņemt. Tāda ir smagā mācība, kurā es gribēju dalīties ar jums. Tāda ir ticība — nežēlīga cilvēku acīs, izšķiroša Dieva acīs — kurai mums jātuvojas. Mums jātop mērotiem pēc šī briesmīgā mēra. Šai virsotnē viss saplūdīs un
izlīdzināsies, no šķietamas netaisnības uznirs patiesība. Tā daudzās Dienvidfrancijas baznīcās mērī mirušie gadu simteņiem ilgi dus zem kora akmens plāksnēm, un priesteri runā virs viņu kapu velves, un gars, ko tie sludina, pēkšņi paceļas no pīšļiem, kuros tomēr savu daļu ieguldījuši arī bērni.
Kad Rjē gāja ārā, spēcīgs vējš ielauzās pa pavērtajām durvīm un brāzmoja ticīgajiem tieši sejā. Tas ienesa baznīcā lietus un slapja asfalta smaržu, kas baznīcēniem, ļāva uzminēt, kāda izskatās pilsēta, pirms vēl viņi bija izgājuši no dievnama. Ārstam Rjē pa priekšu izgāja kāds vecs priesteris un jauns diakons, kuriem tai brīdī grūti bija noturēt galvassegas. Tomēr vecākais nemitējās pārspriest sprediķi. Viņš slavēja Panlū daiļrunīgumu, taču bija noraizējies par svētā tēva domu pārdrošību. Pēc viņa domām, sprediķis pauda vairāk satraukumu nekā spēku, un Panlū vecumā priesterim neesot tiesību būt satrauktam. Jaunais diakons, noliecis galvu, lai aizsargātos no vēja, stāstīja, ka viņš bieži apciemojot svēto tēvu, viņam esot labi zināma tā attīstība un ka Panlū apcerējums būšot vēl daudz pārdrošāks, tā ka tam, bez šaubām, neesot cerību uz imprimatur[7].