— Kāda tad ir tā pamatdoma? — vecais priesteris jautāja.
Viņi bija iznākuši baznīcas priekštelpā, un vējš, kas
gaudodams uzklupa no visām pusēm, pēkšņi atņēma jaunajam diakonam valodu. Kad viņš atkal varēja parunāt, viņš tikai sacīja:
— Ja priesteris dod padomu ārstam, nevar iztikt bez pretrunām.
Tarrū, kuram Rjē vēlāk atstāstīja Panlū vārdus, sacīja, ka viņš pazīstot kādu priesteri, kas zaudējis ticību, kara laikā ieraudzīdams kādu jaunekli izdurtām acīm.
— Panlū ir taisnība, — Tarrū sacīja. — Ja nevainībai ir izdurtas acis, kristietim vai nu jāzaudē ticība, vai jāpiekrīt, ka izdur acis. Panlū negrib zaudēt ticību, viņš ies līdz galam. Tieši to viņš gribēja pateikt.
Varbūt šis Tarrū norādījums ļauj kaut kā izskaidrot nelaimīgos notikumus, kuri drīz sekoja un kuros Panlū izturēšanās likās neizprotama visiem, kas bija ap viņu? Par to varēs spriest vēlāk.
Dažas dienas pēc sprediķa Panlū pārvācās uz jaunu dzīvesvietu. Tas bija laiks, kad slimības progresa dēļ pilsētā notika nemitīga pārkravāšanās. Un, tāpat kā Tarrū vajadzēja atstāt viesnīcu un apmesties Rjē mājā, tā arī svētais tēvs bija spiests aiziet no dzīvokļa, kuru ordenis bija viņam ierādījis, un pārcelties pie kādas vecas dāmas, lielas baznīcā gājējas, ko mēris vēl nebija skāris. Pārkravāšanās laikā svētais tēvs bija jutis pieaugam tiklab nogurumu, kā nemieru. Un tā viņš zaudēja savas dzīvokļa saimnieces cieņu. Jo saimniece bija viņam dedzīgi slavējusi svētās Odiles pravietojumu, bet priesteris izrādījis vieglu nepacietību, kas, bez šaubām, bija izskaidrojama ar nogurumu. Lai kā viņš vēlāk pūlējās iemantot kaut vai vecās dāmas labvēlīgu vienaldzību, tas viņam neizdevās. Viņš bija radījis sliktu iespaidu. Un katru vakaru, pirms viņš sasniedza savu istabu, ko pārplūdināja tamborētu mežģīņu viļņi, viņam bija jāskatās uz salonā sēdošās saimnieces muguru un jāaiznes līdzi atmiņā strups labvakarss «Labvakar, tēvs», ko vecā dāma izteica saltā balsī, pat nepagriezdamās uz viņa pusi. Vienā no tādiem vakariem, ar dunošu galvu likdamies gultā, viņš deniņos un delnas pamatnē juta uzbangojam atbrīvotiem viļņiem drudzi, kas jau vairākas dienas bija perinājies viņā.
Turpmākais ir zināms tikai pēc viņa dzīvokļa saimnieces stāstiem. No rīta viņa pa paradumam piecēlusies agri. Pēc kāda laiciņa, izbrīnījusies, ka svētais tēvs nenāk ārā no savas istabas, viņa, ilgi svārstījusies, pieklauvējusi pie durvīm. Viņa ieraudzījusi mācītāju vēl guļam pēc bezmiega nakts. To mocījis elpas trūkums, un seja izskatījusies vēl sārtāka, nekā parasts. Kā pati izsakās, viņa laipni piedāvājusies izsaukt ārstu, bet viņas piedāvājums ticis noraidīts ar niknumu, ko viņa uzskatot par nožēlojamu. Viņai neatlicis nekas cits kā aiziet. Mazliet vēlāk svētais tēvs pazvanījis un lūdzis viņu ienākt. Mācītājs atvainojies par savu nesavaldīgumu un paziņojis, ka tas nekādā gadījumā nevarot būt mēris, ka neesot manāmas nekādas mēra pazīmes un droši vien šis nogurums drīz pāriešot. Vecā dāma cienīgi atbildējusi, ka ne jau tāda rakstura bažas ierosinājušas viņas piedāvājumu, ka viņa neraizējoties par pašas drošību, kas esot Dieva rokās, bet domājot tikai par godājamā mācītāja veselību, par kuru viņa jūtoties daļēji atbildīga. Bet, tā kā priesteris vairs neko neteicis, dzīvokļa saimniece, vēlēdamās, — ja var ticēt viņas vārdiem, — izpildīt savu pienākumu, vēlreiz piedāvājusies izsaukt ārstu. Priesteris atkal no tā atteicies, minēdams ieganstus, kas vecajai dāmai šķituši visai neskaidri. Viņa, pēc pašas domām, sapratusi vienīgi to — un tieši tas viņai liekoties neizprotami, — ka priesteris atsakoties no ārsta palīdzības tāpēc, ka tas nesaskanot ar viņa principiem. Viņa nospriedusi, ka īrnieka domāšanu traucē drudzis, un vairs neteikusi neko, tikai atnesusi viņam zāju tējas uzlējumu.
Joprojām nolēmusi ļoti akurāti izpildīt pienākumus, ko pašreizējā situācija uzliek, viņa ik pēc divi stundām iegājusi slimnieku apraudzīt. Visvairāk viņu pārsteidzis tas, cik nemierīgi Panlū tēvs pavadījis visu dienu. Viņš metis nost palagus un atkal vilcis sev virsū, nemitīgi taustīdams mitro pieri, un bieži slējies sēdus, klepodams smacējošu, asu un mitru klepu, līdzīgu atkārtotiem rāvieniem. Tad licies, ka viņš nespēj izraut no rīkles vates tamponus, kas slāpē viņu nost. Pēc katras lēkmes viņš kritis atpakaļ, acīmredzot pilnīgā bezspēkā. Beidzot viņš atkal uzrausies pussēdus un īsu brīdi raudzījies vienā punktā ar vēl aizrautīgāku nekustīgumu nekā viss iepriekšējais satraukums. Taču vecā dāma vēl arvien vilcinājusies aicināt ārstu un rīkoties pretēji slimnieka gribai. Tā varēja būt vienkārša drudža lēkme, lai cik iespaidīga arī likās.