Vēlāk, pēcpusdienā, viņa mēģinājusi runāt ar priesteri, bet tas atbildējis tikai dažus neskaidrus vārdus. Viņa atkārtojusi savu priekšlikumu. Bet tad svētais tēvs piecēlies gultā sēdus un, klepus dēļ gandrīz vai noslāpdams, skaidri atbildējis, ka negribot ārstu. Tai mirklī saimniece nolēmusi nogaidīt līdz otram rītam un, ja svētā tēva veselības stāvoklis tad vēl nebūs uzlabojies, piezvanīt pa telefonu uz numuru, ko Ransdoka aģentūra desmitiem reižu ik dienas atkārtoja pa radio. Joprojām vērīga pret saviem pienākumiem, viņa nolēmusi ieiet pie īrnieka naktī un uzraudzīt viņu. Bet vakarā, pasniegusi viņam svaigu zāļu tējas uzlējumu, saimniece gribējusi uz brīdi atlaisties gultā, taču aizmigusi un pamodusies tikai otrā rītā, mazā gaismiņā. Viņa steigusies uz slimnieka istabu.
Svētais tēvs izstiepies nekustīgi gulējis. Vakarējo ārkārtīgo sārtumu sejā nomainījis zilgans pelēkums, kas jo vairāk dūries acīs tāpēc, ka seja joprojām bijusi tukla. Svētais tēvs stīvi raudzījies uz mazo, raibām pērlītēm greznoto griestu lampu, kas karājusies virs gultas. Vecajai dāmai ienākot, viņš pagriezis galvu. Pēc dzīvokļa saimnieces izteicieniem, tai brīdī viņš izskatījies tā, it kā visu nakti būtu svaidījies drudzī un tagad palicis pavisam bez spēka, lai uz kaut ko reaģētu. Viņa apjautājusies, kā slimnieks jūtoties. Un dīvaini vienaldzīgā balsī, kuras noskaņa saimnieci pārsteigusi, viņš atbildējis, ka jūtoties slikti, bet ārsta nevajagot, pietikšot ar to, ka viņu nogādāšot slimnīcā, lai viss būtu izdarīts pēc likumtV Vecā dāma šausmās metusies pie telefona.
Rjē ieradās divpadsmitos dienā. Noklausījies dzīvokja saimnieces stāstu, viņš tikai sacīja, ka Panlū esot taisnība, droši vien jau viss bijis par vēlu. Svētais tēvs sagaidīja viņu ar to pašu vienaldzīgo izskatu. Rjē viņu izmeklēja un bija pārsteigts, neatklādams nevienu no bu- boņu mēra vai plaušu mēra simptomiem, tikai plaušu aiz- sērējumu un elpas trūkumu. Tomēr pulss bija Joti vājš, un slimnieka vispārējais stāvoklis radīja stipras bažas, tā ka cerību bija maz.
— Jums nav neviena no galvenajiem slimības simptomiem, — ārsts sacīja Panlū, — ,Taču, patiesību sakot, šaubas ir, un man jūs jāizolē.
Svētais tēvs dīvaini, it kā aiz pieklājības pasmaidīja, bet cieta klusu. Rjē izgāja piezvanīt pa telefonu un atkal atgriezās. Viņš raudzījās uz garīdznieku.
— Es palikšu pie jums, — viņš klusi teica.
Priesteris it kā atdzīvojās un pievērsa ārstam acis, kurās
atkal, šķiet, bija tāds kā siltums. Tad viņš ar grūtībām izrunāja vārdus, tā ka nevarēja saprast, vai viņš to saka skumji vai nei
— Paldies, — viņš teica. — Bet garīdzniekiem draugu nav. Viņi pajaujas vienīgi uz Dievu.
Viņš palūdza krucifiksu, kas stāvēja gultas galvgalī, un, kad viņam to pasniedza, novērsās, lai tajā lūkotos.
Slimnīcā Panlū vairs neatvēra lūpas. Viņš, it kā būtu nedzīvs priekšmets, ļāvās visām procedūrām, tikai neizlaida vairs no rokām krucifiksu. Tomēr priestera slimība nebija īsti noskaidrota. Rjē joprojām māca šaubas. Tas bija mēris un nebija mēris. Starp citu, jau labu laiku mērim, šķiet, labpatika jaukt pēdas un maldināt diagnozes noteicējus, Taču Panlū tēva gadījumā, kā vēlāk izrādījās, šaubām nebija pamata.
Drudzis pieņēmās. Klepus kļuva aizvien asāks un mocīja slimnieku visu dienu. Vakarā priesteris beidzot iz- klepoja vates kunkuli, kas viņu slāpēja nost. Tas bija sarkans. Arī drudža kratīts, Panlū saglabāja savu vienai- dzīgo skatienu, un, kad otrā rītā viņu atrada mirušu, pa pusei izgāzušos 110 gultas, viņa skatiens nepauda neko. Uz viņa kartītes uzrakstīja «Nenoskaidrots gadījums.»
Visu svēto diena togad nebija tāda pati kā parasti. Protams, laiks bija atbilstošs apstākļiem. Tas bija strauji mainījies, un vēlīnā karstuma vietā uzreiz bija iestājušās vēsas dienas. Tāpat kā citus gadus, tagad nepārtraukti pūta auksts vējš. Lieli mākoņi traucās 110 vienas apvāršņa malas uz otru, apsedzot ar savu ēnu namus, uz kuriem, kad tie bija aizslīdējuši, atkal krita novembra saltā, zeltainā gaisma. Bija parādījušies pirmie lietusmēteļi. Bet īpaši dūrās acīs pārsteidzoši daudzie impregnētie, spīdīgie audumi. Patiešām, avīzes taču bija rakstījušas, ka pirms divsimt gadiem dienvidos, lielo mēru laikā, ārsti valkājuši tādas ar eļļu piesūcinātas drānas, lai aizsargātos pret slimību. Veikali bija izmantojuši šo ziņu, lai pārdotu veselu krājumu no modes izgājušu apģērbu, kuriem, kā visi cerēja, vajadzēja nodrošināt imunitāti.
Bet visas šīs gadalaikam raksturīgās pazīmes nespēja likt cilvēkiem aizmirst, ka Šogad kapsētas ir pamestas. Citus gadus šai laikā tramvajos plūstin plūda salkana krizantēmu smarža, un veselas procesijas sieviešu devās uz vietām, kur bija apbedīti viņu tuvinieki, lai rotātu ziediem to kapus. Tā bija diena, kad dzīvie mēģināja atlīdzināt nelaiķim atšķirtību un aizmirstību, kurā bija to pametuši ilgus mēnešus. Bet šogad neviens vairs negribēja domāt par mirušajiem. Pareizāk sakot, par tiem jau tāpat domāja pārāk daudz. Tagad nebija jēgas iet pie viņiem ar nelielu nožēlu un lielu grūtsirdību. Viņi vairs nebija pamestie, pie kuriem vienu dienu gadā cilvēki iet taisnoties. Viņi bija nepiederīgie, kurus visi gribēja aizmirst. Tāpēc Mirušo piemiņas svētki šogad tikpat kā netika atzīmēti. Kā sacīja Kotārs, kura valodā Tarrū saklausīja arvien vairāk ironijas, katru dienu bija Mirušo svētki.
Un patiešām — mēra gaviļu ugunis krematorijas krāsnī dega aizvien līksmāk. Upuru skaits, taisnība gan, tagad vairs nepieauga diendienā. Bet šķita, ka mēris ir ērti iekārtojies savā kulminācijas stadijā un izdara savas kārtējās slepkavības precīzi un akurāti kā akurāts ierēdnis. Vispār un pēc kompetentu cilvēku uzskatiem, tā bija laba zīme. Mēra attīstības diagramma ar tās nepārtraukto kāpumu un pēc tam ~~ garo horizontālo līniju likās pavisam iepriecinoša, piemēram, ārstam Rišāram. «Tā !r laba, tā Ir ļoti iaba diagramma,» viņš sacīja. Viņš uzskatīja, ka slimība sasniegusi, kā viņš teica, kāpņu laukumu. Turpmāk tā varēja tikai mazināties. Pēc viņa domām, to bija panācis jaunais Kastela serums, kuram patiešām dažos gadījumos bija necerēti labi rezultāti. Vecais Kastels neiebilda, taču domāja, ka patiesībā paredzēt nevarot neko, jo epidēmiju vēsturē atzīmēti ari gadījumi, kad slimība atkal pēkšņi uzliesmojusi. Prefektūra, kas jau sen vēlējās sniegt kādu mierinājumu sabiedrības prātiem, bet kam mēris nedeva šādu iespēju, bija nodomājusi sasaukt ārstu sapulci, kurā tiem vajadzētu ziņot par šo jautājumu, kad piepeši mēris novāca ārstu Rišāru, arī viņu, un tieši uz slimības «kāpņu laukuma».