Beidzot viņi iegāja stadionā. Tribīnes bija ļaužu pilnas, bet pa visu laukumu bija izvietotas teltis, vairāki simti sarkanu telšu, kuru iekšienē jau no tālienes varēja redzēt baķos saritinātas segas un gultas veļu. Tribīnes bija atstātas, lai lietus laikā vai svelmē iriternētie varētu tur patverties. Līdz ar saulrietu viņiem vajadzēja atgriezties teltīs. Zem tribīnēm atradās dušas telpas, kas arī tika izmantotas, un kādreizējās futbolistu ģērbtuves, kas bija pārvērstas par kantoriem un lazaretēm. Lielākā daļa in- ternēto pildīja tribīnes. Citi klaiņoja gar dušām. Daži bija notupušies pie savas telts ieejas un raudzījās apkārt klīstošu skatienu. .Tribīnēs daudzi zvilnēja un likās kaut ko gaidām.
— Ko viņi dara visu dienu? — Tarrū jautāja Rambēram.
— Neko.
Patiesi, gandrīz visiem rokas bija tukšas un dīki zvā- rojās gar sāniem. Šis milzīgais ļaužu kopums izturējās neparasti klusu.
— Pirmajās dienās viņi šeit nesapratās savā starpā, — Rambērs teica, — bet tad viņi sāka runāt ar katru dienu mazāk un mazāk.
Ja var ticēt tam, kas rakstīts piezīmēs, Tarrū saprata šos cilvēkus, viņš it kā redzēja tos pašā sākumā sablīvētus teltis, kur tie klausījās mušas sīcam vai kasījās, it kā dzirdēja tos izkliedzam savas dusmas vai bailes, kad atradās kāda atsaucīga auss. Bet, kopš nometne bija pārpildīta, atsaucīgas ausis atradās aizvien retāk un retāk. Tā nu neatlika nekas cits kā klusēt un neuzticēties citiem. Patiešām tāda kā neuzticēšanās vēdīja no pelēkajām un tomēr spožajām debesīm uz iesarkano nometnes zemi.
Jā, viņus visus bija apzīmogojusi neuzticēšanās. Tā kā viņi bija atšķirti no citiem, tad tas nenotika bez iemesla, un pēc viņu sejām varēja redzēt, ka viņi meklē šo iemeslu un baidās. Visiem, kurus Tarrū uzlūkoja, bija dīks skatiens, visiem, liekas, sagādāja ciešanas atšķirtība no tā, kas piepildīja viņu dzīvi. Un, tā kā viņi nevarēja vienmēr domāt par nāvi, viņi nedomāja neko. Viņi bija atvaļinājumā. «Taču ļaunākais ir tas,» Tarrū raksta, «ka viņi aizmirsti un zina to. Tie, kas viņus agrāk pazina, aizmirsuši viņus, jo domā par kaut ko citu, un tas ir saprotams. Bet tie, kas viņus mīl, aizmirsuši viņus tāpēc, ka pārlieku noguruši, pūlēdamies un gudrodami, kā paātrināt viņu izkļūšanu no nometnes. Domādami par to, kā dabūt viņus ārā, tie vairs nedomā par pašiem cilvēkiem, kuri iznāks ārā. Arī tas ir normāli. Un galu galā mēs redzam, ka neviens nav īsti spējīgs domāt par otru pat vislielākajā nelaimē. Jo īsti domāt par kādu nozīmē domāt par viņu minūti pēc minūtes, neļaujot nekam sevi izklaidēt — nedz saimniecības rūpēm, nedz sīcošai mušai, nedz ēdienreizei, nedz niezēšanai. Bet vienmēr ir mušas, kas sīc, un vienmēr kaut kas niez. Tāpēc dzīve ir tik grūti dzīvojama. Un viņi to labi zina.»
Viņus atkal uzmeklēja nometnes pārvaldnieks un sacīja, kāds Otona kungs vēloties viņus redzēt. Viņš ieveda
Gonsalesu savā kantorī un pavadija abus pārējos lidz tribīnes kaktam, kur nomaļus sēdēja tiesnesis Otons, kurš, nācējus ieraudzījis, piecēlās. Viņš arī tagad bija ģērbies tāpat kā agrāk un valkāja to pašu iestīvināto apkaklīti. Tarrū tikai ievēroja, ka matu šķipsnas uz deniņiem stipri izspūrušas un viena no kurpju auklām atraisījusies. Tiesnesis izskatījās noguris un ne reizes nepa vērās sarunu biedriem sejā. Viņš teica, ka priecājoties, viņus redzēdams, un lūdza pateikties ārstam Rjē par visu, ko tas darījis.
Pārējie klusēja.
— Es ceru, — tiesnesis pēc kāda bri/.a sacīja, — ka Filipam nebija daudz jāmokās.
Pirmoreiz Tarrū dzirdēja viņu saucam dēlu vārdā un saprata, ka ir kaut kas mainījies. Saule rietēja, un starp diviem mākoņiem tās stari sāniski krita uz tribīnēm, iespīdot visiem trim sejā.
— Nē, — Jarrū atbildēja, — nē, viņš patiešām nemocījās.
Kad viņi gāja projām, tiesnesis vēl aizvien raudzījās uz to pusi, no kuras spīdēja saule.
Viņi devās atvadīties no Gonsalesa, kas patlaban pētīja uzraugu maiņu grafiku.
Spiezdams viņiem roku, futbolists smējās.
— Es atradu vismaz ģērbtuves, — viņš sacīja, — tās vēl ir tādas pašas.
Drīz pēc tam — pārvaldnieks pašlaik vadīja Tarrū un Rambēru atpakaj — tribīnēs kļuva dzirdama skaļa krak- šķēšana. Un tad pa skaļruņiem, kurus labajos laikos izmantoja, lai pavēstītu mača rezultātu vai iepazīstinātu skatītājus ar komandām, kāds nazālā balsī paziņoja, ka internētajiem jāatgriežas teltīs, lai varētu tikt izdalītas vakariņas. Ļaudis gausi atstāja tribīnes un šļūcošiem soļiem aizvilkās uz teltīm. Kad visi bija savās vietās, divi elektriskie ratiņi, kādus var redzēt stacijās, ar diviem milzīgiem katliem sāka slīdēt starp telšu rindām. Cilvēki izstiepa rokas, divi zupas kausi, iegrimdami divos katlos un paceldamies no tiem, izlējās divos kareivju katliņos. Ratiņi brauca tālāk. Tas pats atkārtojās pie nākamās telts.