— Jūs jau izmantojat tehniku, — Tarrū sacīja nometnes pārvaldniekam.
— Jā, — tas apmierināts atbildēja, spiezdams viņiem roku, — tā jau ir tehnika.
Jau krēsloja, un debesis bija noskaidrojušās. Maiga, vēsa gaisma lējās pār nometni. Rāmajā vakarā visās malās dzirdēja šķindam karotes un šķīvjus. Virs teltīm lidinājās sikspārņi un pēkšņi pazuda. Viņpus mūra, sliežu pārmijās, nokaucās tramvajs.
— Nabaga tiesnesis, — Tarrū murmināja, iziedams pa vārtiem. — Vajadzētu kaut ko darīt viņa labā. Bet kā lai palīdz tiesnesim?
Pilsētā bija ari vairākas citas nometnes, bet, trūkstot tiešai informācijai, stāstītājs, kuram rūp precizitāte, nevar neko vairāk pateikt. Taču var sacīt, ka tādu nometņu pastāvēšana vien, smaka, ar kuru bija piesūkušies cilvēki, kas no tām atgriezās, skaļruņu dārdošās balsis vakara krēslā, noslēpumainie mūri un bailes no šīm nolādētajām vietām stipri nomāca mūsu pilsētas iedzīvotājus un vēl vairāk palielināja vispārējo apjukumu un satraukumu. Aizvien biežāk notika starpgadījumi un sadursmes ar administrāciju.
Tomēr novembra beigās rīti kļuva ļoti vēsi. Spēcīgas lietusgāzes, aumaļām palodamas, nomazgāja bruģi, noskaloja debesis spodras, un, tīras no mākoņiem, tās jumās pār spīdīgajām ielām. Bezspēka saule ik rītu meta pār pilsētu dzirkstošu, ledainu gaismu. Taču pievakarē gaiss atkal kļuva siltenāks. Tādu brīdi izvēlējās Tarrū, lai šo to pastāstītu par sevi ārstam Rjē.
Kādu vakaru ap desmitiem pēc garas un nogurdinošas dienas Tarrū pavadīja Rjē, kas devās kārtējā vizītē pie vecā astmas slimnieka. Pār vecā kvartāla namiem maigi vizēja debesis. Liegs vējš bez trokšņa pūta tumšajos ielu krustojumos. Abiem vīriešiem, kas bija nākuši no klusajām, mierīgajām ielām, tūlīt uzklupa večuks ar savu pļāpāšanu. Viņš tiem pavēstīja, ka netrūkstot tādu cilvēku, kuri neesot mierā ar to, ka treknākais kumoss vienmēr tiekot vieniem un tiem pašiem, kad vadzis pilns, tas galu galā lūstot, un laikam jau — te viņš saberzēja rokas — neiztikšot bez plūkšanās. Kamēr ārsts viņu izmeklēja, viņš nemitējās skaidrot jaunākos notikumus.
Augšā dzirdēja soļus. Pamanījusi Tarrū ziņkāres pilno skatienu, vecā sieva paskaidroja, ka tur, uz terases, staigājot kaimiņienes. Viņa arī pastāstīja, ka no augšas paveroties ļoti skaists skats un namu terases bieži esot vienā pusē savienotas, tā ka šī kvartāla sievietes varot apciemot cita citu, nemaz neizejot ārā no mājas.
— Jā, jā, — vecais sacīja. — Uzkāpiet augšā. Jur ir tīrs gaiss,
Jerase bija tukša, tur atradās tikai trīs krēsli. Raugoties uz vienu pusi, cik tālu vien skatiens sniedzās, viņi redzēja tikai terases, kas beigās piekļāvās tumšam, klinšainam blāķim, kurā viņi atšķīra pirmo pakalnu. Otrā pusē, pāri dažām ielām un neredzamajai ostai, skatiens aizslīdēja līdz apvārsnim, kur neskaidrā virmojumā saplūda debess un jūra. Aiz tumšajiem izciļņiem, kas, kā viņi zināja, bija klintis, ik pēc noteikta starplaika paspīdēja blāva gaisma, kuras avots palika neredzams: bākas starmeši kopš pavasara joprojām darbojās, rādot ceļu kuģiem, kas nogriezās uz citām ostām. Vēja izslaucītajās un nospodrinātajās debesīs mirdzēja spožas zvaigznes, un tālās bākas blāzma laiku pa laikam iemeta tur drīz gaistošus, palsus pelnus. Vējš atnesa šurp sīvu garšvielu un akmens smaržu. Visapkārt bija pilnīgs klusums.
— Te ir labi, — Rjē sacīja apsēzdamies. — It kā mēris nekad nebūtu uzkāpis līdz šejienei.
Tarrū bija pagriezis muguru un raudzījās jūrā.
— Jā, — viņš pēc brīža sacīja, — te ir labi.
Viņš apsēdās blakus ārstam un vērīgi to uzlūkoja. Debesīs trīsreiz uzblāzmoja gaisma. No ielas dziļuma līdz viņiem aizskanēja trauku šķindoņa. Mājā noklaudzēja kādas durvis.
— Rjē, — Tarrū ierunājās ļoti dabiskā tonī, — jūs taču nekad neesat mēģinājis uzzināt, ka es esmu? Vai jūs jūtat pret mani draudzību?
— Jā, — ārsts atbildēja, — es jūtu pret jums draudzību. Bet līdz šim mums nekad nebija laika.
— Jauki. Tas mani nomierina. Vai gribat, lai šī būtu mūsu draudzības stunda?
Atbildes vietā Rjē" pasmaidīja.
— Nu labi, tad klausieties …
Dažas ielas tālāk kāds automobilis, liekas, ilgi slīdēja pa slapjo bruģi. Tas aizbrauca, un pēc tam neskaidri izsaucieni tālumā vēlreiz Iztraucēja klusumu. Tad pār abiem vīriešiem atkal uzgūla klusums ar visu debesu un zvaigžņu svaru. Tarrū bija piecēlies un uzmeties uz terases margām iepretim Rjē, kas palika iegrimis savā sēdeklī. No ārsta sejas nebija redzams nekas, tikai pret debesīm iezīmējās smagnējs siluets. Tarrū runāja ilgi, un apmēram tāds bija, atmiņā atjaunots, viņa stāstījums:
«Vienkāršības labad, Rjē, sacīsim, ka es jau cietu no mēra ilgi pirms tam, kad iepazinu šo pilsētu un epidēmiju. Ar to pietiek, lai saprastu, ka esmu tāds pats kā visi. Taču ir cilvēki, kas to nezina vai kas jūtas labi šādā stāvoklī, un cilvēki, kuri to apzinās un gribētu no tā izkļūt. Es vienmēr esmu gribējis no tā izkļūt.
Kad biju jauns, es dzīvoju ar domu, ka esmu nevainīgs, tas ir, vispār bez jebkādas domas. Es neraizējos ne par ko, sāku savu karjeru, kā pieklājas. Viss man veicās, es jutos brīvi inteliģences aprindās, ļoti labi sieviešu sabiedrībā, un, ja ari man bija kādas rūpes, tās izgaisa, tāpat kā radušās. Kādu dienu es sāku domāt. Tagad..,
Jāsaka, es nebiju trūcīgs, kā jūs. Mans tēvs strādāja prokuratūrā, un tas jau ir zināms stāvoklis sabiedrībā. Tomēr viņš to neuzsvēra, būdams pēc dabas lāga vīrs. Mana māte bija vienkārša un pieticīga, es viņu vēl aizvien mīlu, taču labāk par to nerunāt. Tēvs aizrautīgi nodarbojās ar mani, un man pat liekas, viņš mēģināja mani saprast. Viņam bija savas dēkas ārpus mājas, tagad es par to esmu pārliecināts, un tomēr tas manī neizraisa ne mazāko sašutumu. Sai ziņā viņš izturējās tā, kā tas no viņa bija sagaidāms, — neapvainojot nevienu. īsi sakot, viņš nebija nekāda neikdienišķā personība, un šodien, kad viņš ir miris, es saprotu: ja ari viņš nedzīvoja kā svētais, tomēr nekādā gadījumā nebija slikts cilvēks. Viņš vienmēr izvēlējās vidusceļu, tas ir viss, un šāda tipa cilvēki allaž izraisa pret sevi pietiekamas simpātijas, lai viņi varētu turpināt tādā pašā garā.