Tomēr viņam piemita viena īpatnība: viņa vismīļākā grāmata bija Sē plašais vilcienu saraksts. Tas nenozīmē, ka mans tēvs daudz ceļoja; atvaļinājuma laikā gan viņš parasti brauca uz Bretaņu, kur viņam piederēja neliels īpašums. Bet viņš varēja jums tūlīt precīzi pateikt Parīzes—Berlīnes vilciena atiešanas un pienākšanas laiku, ar kādiem vilcieniem jābrauc, lai dotos no Lionas uz Varšavu, turklāt arī, cik kilometru ir no vienas galvaspilsētas līdz jebkurai citai. Vai jūs varat pateikt, kā jābrauc no Brian- sonas uz Samonī? [8] tāds jautājums samulsinātu ikvienu stacijas priekšnieku. Bet mans tēvs neapmulsa. Gandrīz katru vakaru viņš vingrinājās, bagātinādams savas zināšanas šai nozarē, un pat lepojās ar to. Mani tas ļoti
uzjautrināja, un es bieži iztaujāju viņu, ar sajūsmu pārbaudīdams viņa atbildes Sē sarakstā un atzīdams, ka viņš nav kļūdījies. Šie mazie vingrinājumi mūs ļoti tuvināja, jo es viņam biju klausītājs, kura labo gribu viņš prata novērtēt. Un, ja man jāsaka, tad es uzskatīju, ka šis pārākums attieksmē uz dzelzceļa satiksmi nav mazāk vērts kā pārākums jebkurā citā nozarē.
Bet es sāku izplūst sīkumos un varbūt piešķiru pārāk lielu nozīmi šim godīgajam cilvēkam. Jo galu galā viņam bija tikai netieša ietekme uz manu lēmumu. Viņš sagādāja tam ieganstu, ne vairāk. Tātad, kad man bija septiņpadsmit gadu, tēvs uzaicināja atnākt viņu paklausīties. Runa bija par kādu svarīgu prāvu zvērināto tiesā, un, protams, viņš cerēja parādīties man vislabākajā gaismā. Es domāju arī, ka viņš gaidīja vēl vairāk, proti, ka šī ceremonija, kas spēj stipri ietekmēt jaunekļu iztēli, pamudinās mani izvēlēties to pašu karjeru, kādu bija izvēlējies viņš. Es biju ar mieru, tāpēc ka tas darīja prieku tēvam un arī tāpēc, ka man bija interesanti viņu redzēt un dzirdēt citā lomā, nevis tajā, ko viņš tēloja mūsu vidū. Neko vairāk es nedomāju. Tas, kas notika tiesas zālē, man vienmēr bija licies kaut kas tikpat dabisks un nenovēršams kā 14. jūlija parāde vai godalgu izdalīšana. Man par to visu bija stipri abstrakts priekšstats, kas nebūt nekavēja pieņemt tēva uzaicinājumu.
Taču no tās dienas man atmiņā palicis tikai viens tēls — vainīgais. Es domāju, ka viņš patiešām bija vainīgs, vienalga'kādā pārkāpumā. Bet šis sīkais, ap trīsdesmit gadu vecais cilvēks ar plānajiem, rudajiem matiem likās tik cieši apņēmies atzīt visu, tik patiesi izbijies par to, ko bija nodarījis, un no tā, ko tagad ar viņu darīs, ka jau pēc dažām minūtēm es vairs neredzēju neko citu, vienīgi viņu. Viņš izskatījās pēc pūces, kuru izbiedējusi pārlieku spilgta gaisma. Kaklasaites mezgls viņam bija sagriezies šķībi pret apkaklītes stūri. Viņš visu laiku grauza tikai vienas — labās rokas nagus… īsi sakot, es neuzsvēršu, jūs jau saprotat, ka viņš bija dzīvs.
Bet es, es to atskārtu pēkšņi, jo līdz tam biju domājis par viņu, izmantodams ērto «apsūdzētā» kategoriju. Nevaru sacīt, ka tobrīd būtu aizmirsis savu tēvu, bet kaut kas sažņaudza man iekšas, nekas vairs nesaistīja manu uzmanību, tikai apsūdzētais. Es neklausījos un nedzirdēju vairs gandrīz neko, es apjautu, ka šo dzīvo cilvēku grib nogalināt, un neapvaldāms instinkts kā milzu vilnis aiznesa mani viņam blakus ar tādu kā spītīgu apmātību, īstenībā atjēdzos tikai tad, kad tēvs sāka apsūdzības runu.
Savā sarkanajā mantijā viņš bija gluži pārvērties — ne vairs lādzīgs, ne sirsnīgs; mutē viņam ņudzēja bez- galgaras frāzes, kas nemitīgi izvijās no tās kā čūskas. Un es sapratu, ka sabiedrības vārdā viņš prasa šā cilvēka nāvi, ka viņš pat prasa, lai tam nocērt galvu. Taisnība, viņš gan sacīja tikai: «Sai galvai jākrīt.» Bet galu galā tur jau nav lielas starpības. Un, tik tiešām, tas bija viens un tas pats, jo viņš dabūja šo galvu. Tikai turpmākais vairs nebija viņa darbs. Un es, sekodams prāvai līdz galam, izjutu vienīgi ar šo nelaimīgo tik reibinoši sirsnīgu tuvību, kādu nekad nebiju jutis pret tēvu. Taču pēc tradīcijas tēvam bija jābūt klāt apsūdzētā beidzamajos brīžos, kā to pieklājīgi dēvē, lai gan tā saucama par visnejēdzīgāko slepkavību.
Kopš tā laika es nespēju bez riebuma paskatīties uz Šē vilcienu sarakstu. Kopš tā laika ar drausmām sāku interesēties par tiesu,-nāves spriedumiem un to izpildīšanu un, reiboņa pārņemts, apjautu, ka mans tēvs noteikti jau daudzas reizes bijis klāt slepkavībā un tas noticis tieši tais dienās, kad viņš cēlās joti agri. Jā, tādos gadījumos viņš uzvilka modinātāju. Es neuzdrīkstējos par to runāt ar māti, taču sāku viņu uzmanīgāk vērot un sapratu, ka viņu ar tēvu vairs nesaista nekas un visa viņas dzīve ir tikai pašaizliedzīga atsacīšanās. Tas man palīdzēja piedot viņai, kā es toreiz sacīju. Vēlāk uzzināju, ka nebija jau ko piedot, tāpēc ka visu mūžu, līdz laulībām, viņa bija dzīvojusi trūkumā un nabadzība bija iemācījusi viņu samierināties ar visu.