Jūs, bez šaubām, gaidāt — es sacīšu, ka tūlīt aizgāju no mājām. Nē, es vēl palikti vairākus mēnešus, gandrīz veselu gadu. Bet sirds man bija slima. Kādu vakaru tēvs man palūdza modinātāju, jo viņam agri jācejoties. Es negulēju visu nakti. Otrā dienā, kad viņš pārnāca, es jau biju projām. Tūlīt jāpiebilst, ka tēvs lika mani uzmeklēt, ka es satikos ar viņu un, neko tuvāk nepaskaidrodams, mierīgi pateicu, ka nogalināšos, ja viņš piespiedīs mani atgriezties. Galu galā viņš neiebilda, jo pēc dabas bija visai lēnīgs, norunāja man veselu runu par to, kāda muļķība esot vēlēšanās dzīvot pašam savu dzīvi (tā viņš izskaidroja manu rīcību, un es nemēģināju viņu novirzīt uz citām domām), piekodināja iegaumēt tūkstoš labu pa
domu un centās aizturēt neviltotās asaras, kas sariesās viņam acis. Pēc tam es diezgan ilgi regulāri apciemoju māti un tais reizēs satiku arī viņu. Man liekas, ar šiem sakariem viņam pietika. Ja man jāteic par sevi, tad es nejutu pret viņu naidu, tikai sirds man bija mazliet skumja. Kad viņš nomira, es paņēmu māti pie sevis, un viņa vēl tagad būtu kopā ar mani, ja arī nebūtu mirusi.
Es ilgi kavējos pie šī sākuma, tāpēc ka īstenībā ar to arī viss sākās. Tālāk stāstīšu ašāk. Astoņpadsmit gadu vecumā, tūlīt pēc pārticības, iepazinu trūkumu. Es strādāju neskaitāmos amatos, lai nopelnītu iztiku. Man neveicās nemaz tik slikti. Taču mani interesēja vienīgi nāvessodi. Es gribēju nokārtot rēķinus ar rudo pūci. Tāpēc nodarbojos ar politiku, kā mēdz sacīt. Es negribēju inficēties ar mēri, tas ir viss. Es domāju, ka sabiedrība, kurā es dzīvoju, balstās uz nāvessodu un, cīnoties pret to, es cīnīšos pret slepkavošanu. Tā es domāju, tā sacīja citi, un galu galā tur ir liela daļa taisnības. Tāpēc es pievienojos pārējiem, ko mīlēju un joprojām mīlu. Es ilgi paliku kopā ar viņiem, un Eiropā nav tādas zemes, kuras cīņās es nebūtu piedalījies. Bet lai tas paliek.
Protams, es zināju, ka vajadzības gadījumā arī mēs piespriežam nāvessodu. Bet man sacīja, ka šo dažu cilvēku nāve esot nepieciešama, lai radītu sabiedrību, kurā vairs neviens netikšot nogalināts. Savā ziņā tas bija taisnība, un var jau būt, ka neesmu spējīgs turēties pie tamlīdzīgām patiesībām. Skaidrs ir tikai tas, ka es svārstījos. Bet es domāju par rudo pūci, un tā tas varēja turpināties ilgi. Līdz tai dienai, kad redzēju, kā izpilda nāvessodu (tas bija Ungārijā), un tas pats reibonis, kas mani pārņēma pusaudža gados, aptumšoja nobrieduša vīra skatienu.
Vai jūs nekad neesat redzējis, kā nošauj cilvēku? Nē, protams, nē, parasti tam vajadzīgs ielūgums un skatītāji ir jau iepriekš izmeklēti. Tāpēc jūsu priekšstats aprobežojas ar gravīrām un grāmatām. Acu apsējs, stabs un tālumā daži kareivji. Ai, nē! Vai jūs zināt, ka šāvēju vads, gluži pretēji, tiek nostādīts pusotra metra atstatumā no notiesātā? Un, ja notiesātais paspertu divus soļus uz priekšu, viņš ar krūtīm atdurtos pret šauteņu stobriem? Vai jūs zināt, ka, stāvēdami tik tuvu, šāvēji tēmē sirds apvidū un viņu visu lodes tur izurbj tik lielu caurumu, ka tajā varētu iebāzt dūri? Nē, jūs to nezināt, jo tie ir sīkumi, par kuriem nemēdz runāt. Mēra pārņemtajiem
cilvēkiem miegs ir svētāks nekā dzīvība. Nevajag traucēt krietno ļautiņu miegu. Tas liecinātu par takta trūkumu, un takts nozīmē nebūt uzstājīgam, to visi zina. Bet es kopš tā laika vairs nevarēju gulēt. Mutē man bija palikusi nelāga garša, un es nemitējos būt uzstājīgs, tas ir, nemitējos par to domāt.
Tad sapratu, ka vismaz es ne uz brīdi neesmu ticis vaļā no mēra baciļiem visos šajos ilgajos gados, kad tik tiešām no visas sirds ticēju, ka taisni pret mēri es cīnos. Uzzināju, ka esmu netieši parakstījis nāves spriedumu tūkstošiem cilvēku, ka esmu pat vaininieks šai nāvē, atzīdams par pareizu rīcību un principus, kas liktenīgi pie tā noveda. Pārējos, liekas, tas netraucēja, vai vismaz viņi paši nekad par to neierunājās. Bet man bija aizžņaugta rīkle. Es biju ar viņiem un tomēr viens pats. Ja man gadījās runāt par savām šaubām, viņi sacīja, ka vajagot padomāt par to, kas esot likts uz spēles, un minēja bieži vien iespaidīgus pamatojumus, lai liktu norīt to, ko man nekādi neizdevās norīt. Bet es atbildēju, ka mēra inficētajiem dižvīriem, tiem, kuri uzvelk sarkanas mantijas, arī tādās reizēs ir lieliski pamatojumi un, ja es atzīstu ārkārtēju apstākļu nosacītu rīcību un nepieciešamību, uz ko atsaucas sīkie mēra slimnieki, tad nevaru noraidīt dižo pamatojumus. Man aizrādīja, ka vislabākais, kā attaisnot sarkanās mantijas, esot ļaut viņiem izņēmuma gadījumos sodīt ar nāvi. Bet tad es sacīju sev: ja cilvēks vienreiz piekāpies, tad nav vairs iemesla apstāties. Man šķiet — vēsture pierādījusi, ka es nemeloju: šodien taisnība būs tam, kurš nogalinās visvairāk. Viņus visus pārņēmis slepkavošanas trakums, un viņi nespēj rīkoties citādi.
Mana darīšana katrā gadījumā nebija prātojumi, bet gan rudā pūce, šī netīrā avantūra, kad netīras, mēra baciļu pilnas mutes pasludināja važās ieslēgtam cilvēkam, ka viņam jāmirst, un nokārtoja visu, lai viņš patiešām nomirtu pēc garām, garām agonijas naktīm, kurās viņš vaļējām acīm gaidīja, kad viņu nogalinās. Mana darīšana bija caurums krūtīs. Un es sacīju sev, ka pagaidām, vismaz cik tas manā ziņā, es atteikšos jebkad attaisnot, vai dzirdat, kaut vismazākajā mērā attaisnot šo riebīgo slaktiņu. Jā, es izvēlējos šo spītīgo apmātību līdz tam brīdim, kad visu redzēšu skaidrāk.
Kopš tā laika neesmu mainījis savus uzskatus. Jau sen man ir kauns, es varētu nomirt aiz kauna, ka arī es savu reizi, kaut vai iztālēm, kaut vai ar vislabāko gribu, tomēr Ai esmu bijis slepkava. Vēlāk es vienkārši pamanīju, ka pat tie, kas ir labāki par citiem, nevar mūsu dienās iztikt bez nonāvēšanas vai nespēj aizkavēt, ka cilvēki tiek nonāvēti, jo to prasa loģika, pēc kuras viņi dzīvo, un ka mēs nevaram izdarīt ne mazāko kustību, neriskējot ar to šai pasaulē kādu sūtīt nāvē. Jā, man joprojām bija kauns, es uzzināju, ka mēs visi esam mēra apsēsti, un zaudēju mieru. Vēl šodien es to meklēju, mēģinādams saprast viņus visus un nekļūt nevienam par nāvīgu ienaidnieku. Zinu tikai, ka jādara viss, kas darāms, lai tiktu vaļā no mēra, un ka vienīgi tad mēs varam cerēt uz mieru vai vismaz uz labu nāvi. Tas var atvieglot cilvēku dzīvi un, kaut arī nespēj viņus glābt, taču nodara viņiem iespējami maz ļauna un dažkārt pat dara kaut cik labu. Un tāpēc esmu nolēmis noraidīt visu, kas tuvu vai tālu, krietnu vai nekrietnu motīvu dēļ liek cilvēkiem mirt vai attaisno, ka liek viņiem mirt.