Tāpēc arī no šīs epidēmijas es nemācos neko, vienīgi to, ka vajag pret to cīnīties jums līdzās. Es pavisam droši zinu (jā, es zinu par dzīvi visu, tagad jūs to redzat, Rjē), ka mēri katrs nes sevī, tāpēc ka neviens, nē, neviens pasaulē nav no tā pasargāts. Un ka vajag nemitīgi pašam sevi uzraudzīt, lai kādā izklaidības mirklī neieelpotu otram sejā un nepielaistu slimību. Mikrobs ir dabiska parādība. Pārējais — veselība, nesamaitātība, tīrība, ja vēlaties, — sasniedzams ar gribu, turklāt ar tādu gribu, kas nekad nedrīkst atslābt. Godīgs cilvēks, tāds, kas neinficē gandrīz nevienu, ir tas, kurš ir vismazāk izklaidīgs. Un kādu gribu un sasprindzinājumu tas prasa — nekad nebūt izklaidīgam! Jā gan, Rjē, ir nogurdinoši būt slimam ar mēri. Bet vēl vairāk nogurdinoši — nevēlēties tādam būt. Tāpēc jau visi izskatās noguruši, jo mūsu laikos visi ir mazliet slimi ar mēri. Un tāpēc daži, kas vairs negrib tādi būt, iepazīst galēju nogurumu, no kura atbrīvot viņus spēs vienīgi nāve.
Tagad es zinu, ka šai pasaulē vairs neesmu vērts neko un no tā brīža, kad atteicos nonāvēt, esmu sevi nosodījis ar mūža trimdu. Vēsturi veidos citi. Zinu arī, ka laikam jau es nevaru tiesāt šos citus. Ir kāda īpašība, kuras man trūkst, lai no manis iznāktu pieņemams slepkava. Taču tas nav pārākums. Bet nu es gribu palikt tāds, kāds esmu, es esmu iemācījies pieticību. Varu tikai sacīt, ka uz šīs zemes ir posts un ir upuri un vajag cik vien iespējams atteikties jebkad vairot postu. Varbūt jums tas liksies mazliet vientiesīgi, un es nezinu, vai tas ir vai nav vientiesīgi, bet zinu, ka tā ir patiesība. Esmu dzirdējis tik daudz spriedelējumu, kas jau gandrīz sagrozīja man galvu un kas pietiekami sagrozīja galvas citiem cilvēkiem, lai tie piekristu slepkavošanai, ka beidzot es sapratu: visa nelaime ceļas no tā, ka cilvēki nerunā skaidru valodu. Tad es nolēmu runāt un rīkoties skaidri, lai ietu pa pareizo ceļu. Tālab es saku — ir tikai posts un upuri, un nekā vairāk. Ja, tā sacīdams, es pats kļūstu par postu, tad vismaz to negribēdams. Es mēģinu būt nevainīgs slepkava. Jūs redzat, tā nav visai liela godkāre.
Protams, būtu vajadzīga vēl trešā kategorija — īsti ārsti, bet tā ir reti sastopama parādība, un droši vien tas ir grūti. Tāpēc esmu nolēmis katrā gadījumā vienmēr nostāties upuru pusē, lai ierobežotu zaudējumus. Būdams upuru vidū, es varu vismaz meklēt ceļu, kā nonākt līdz trešajai kategorijai, proti, mieram.»
Beigdams runāt, Tarrū šūpoja kāju un viegli sita ar pēdu pa terasi. Pēc klusuma brīža ārsts mazliet saslējās sēdeklī un jautāja, vai Tarrū esot nojausma, kāds ceļš būtu jāizvēlas, lai sasniegtu mieru.
— Jā, labvēlība.
Tālumā divreiz iekaucās ātrās palīdzības mašīna. Nupat vēl neskaidrie izsaucieni saplūda vienkop pie pašām pilsētas robežām, netālu no klintāja. Vienlaikus bija dzirdams kaut kas līdzīgs sprādzienam. Pēc tam atkal iestājās klusums. Rjē saskaitīja divreiz uzblāzmojam bāku. Vējš likās pieņemamies spēkā, un līdzi tam no jūras atvē- dīja sāls smarža. Tagad pavisam skaidri varēja dzirdēt viļņu dobjo elpošanu, kad tie atsitās pret klintīm.
— Vārdu sakot, ja man kaut kas ir svarīgi, — Tarrū vientiesīgi atzinās, — tad tas ir zināt, kā var kļūt par svēto.
— Bet jūs jau neticat Dievam.
— Tieši tāpēc. Vai var būt svētais bez Dieva, tā ir vienīgā man šodien zināmā konkrētā problēma. & .
Pēkšņi tai pusē, no kuras bija skanējuši kliedzieni, debesīs uzšāvās spoža gaisma, un, atšalcot pret vēja plūsmu, abus vīriešus sasniedza neskaidrs troksnis. Gaisma tūlīt apdzisa, un tālumā, pašā terašu galā, palika tikai sarkanīga atblāzma. Vējam uz brīdi pierimstot, varēja skaidri dzirdēt vīru kliedzienus, tad šāviena troksni un pūja klaigas. Tarrū bija piecēlies un klausījās. Vairs nedzirdēja neko.
— Pie vārtiem atkal bija kautiņš.
— Tagad tas ir beidzies, — Rjē sacīja.
Tarrū nomurmināja, ka tas nekad nevarot beigties un vēl būšot upuri, jo to prasot pastāvošā kārtība.
— Varbūt, — ārsts atbildēja, — bet, ziniet es jūtu vairāk solidaritāti ar uzvarētajiem nekā ar svētajiem. Liekas, man nav ne mazākās tieksmes uz varonību un svētumu. Vienīgais, kas man ir svarīgi: būt cilvēkam.
— Jā, mēs meklējam vienu un to pašu, tikai manas prasības nav tik augstas.
Rjē nodomāja, ka Tarrū joko, un pavērās viņā. Bet palsajā gaismā, kas plūda no debesīm, tas ieraudzīja nopietnu un skumju seju. Atkal sacēlās vējš, un Rjē uz ādas juta, ka tas ir siltens. Tarrū noskurinājās.
— Vai zināt, ko mums vajadzētu izdarīt draudzības dēj? — viņš jautāja.
— Visu, ko vēlaties, — Rjē atbildēja.
— Izpeldēties jūrā. Tā būtu pat nākotnes svētā cienīga izprieca.
Rjē smaidīja.
— Ar mūsu caurlaidēm mēs varam tikt uz dambja. Galu galā ir pārāk muļķīgi dzīvot tikai mērī. Saprotams, cilvēkam jācīnās upuru labā. Bet, ja viņš neko citu vairs nemīl, kam tad vajadzīga tāda cīņa?